Ar laipnu izturēšanos pret viltus apustuļiem

“Kur tad nu paliek jūsu svētais prieks? Jo es varu jums apliecināt, ka jūs, ja būtu bijis iespējams, savas acis būtu izrāvuši un man atdevuši.” [Gal.4:15]

Te Pāvils it kā gribētu sacīt: cik svētīgi jūs bijāt, kā visi jūs tolaik slavēja un uzskatīja par laimīgiem! Jūs nevis vienkārši tikāt slavēti, bet visās lietās tikāt uzskatīti par vislaimīgākajiem un svētīgākajiem cilvēkiem.

Tā Pāvils cenšas mīkstināt un darīt vieglāku bargo nosodījumu, baidīdamies, ka tas varētu galatiešus apgrēcināt – īpaši tādēļ, ka apustulis zināja: viltus apustuļi centīsies viņa vārdus izskaidrot ļaunprātīgā veidā.

Tādēļ Pāvils izmanto laipnu izturēšanos – saldu medu, lai viltus apustuļiem nerastos izdevība celt viņam neslavu un sagrozīt apustuļa sacīto šādā veidā: Pāvils pret jums izturas nelaipni – nosauc jūs par nesaprātīgiem, apmātiem, patiesībai nepaklausīgiem; tā ir droša zīme, ka viņš necenšas panākt, lai jūs iemantotu pestīšanu, bet uzskata jūs par tādiem ļaudīm, kuri ir nolādēti un atstumti no Kristus vaiga.

Pāvils cildina galatiešus, kā vien mācēdams. Viņš saka: jūs ne tikai esat izturējušies pret mani ar vislielāko laipnību un godbijību, uzņemdami gluži kā Dieva eņģeli, bet, ja apstākļi būtu to prasījuši, jūs tolaik pat būtu izrāvuši savas acis un atdevuši tās man, jūs nešaubīdamies riskētu ar savām dzīvībām manis dēļ. Un patiesi – galatieši būtu riskējuši ar savām dzīvībām Pāvila dēļ. Kad viņi apustuli uzņēma un sāka sekot šim vīram, ko visa pasaule uzskatīja par visnožēlājamāko, vissmagāk nolādēto un pazušanai nolemto cilvēku, galatieši, būdami tie, kuri Pāvilu uzņēmuši un aizstāvējuši, izpelnījās visu pagānu un jūdu naidu