Trīs vislielākās dāvanas

Trīs lielas dāvanas Dievs vienmēr ir devis un arvien dod savējiem. Šīs trīs – ticība, cerība un mīlestība. No tam viena ir labāka par otru, un mums vajag tās visas.

Ticība ir vērtīga, jo bez tās nevar būt divas pārējās – cerība un mīlestība. Ticība satver Kristu, kurā mums ir grēku piedošana un mūžīgā dzīvība. Pestīšana ir vienīgi žēlastībā Jēzus Kristus dēļ. Mūs neglābs nedz mūsu darbi, nedz mūsu mīlestība. “Ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris.” [Gal.2:21] Pestīšana ir vienīgi ticībā Kristū, un tas nozīmē, ka Kristus ir vienīgais pamats mūsu pestīšanai. Pati ticība nav pamats. Dievs mūs pieņem nevis mūsu ticības dēļ, Jēzus Kristus dēļ. Ticība ir nepieciešama, bet tā nav mūsu nopelns. Ticība ir liela dāvana, jo vienīgi caur ticību nāk mūsu pestīšana.

Kristīgā cerība ir pārliecība, ka reiz grēka un bēdu laiks būs garām, un iestāsies nesatricināma svētlaime Debesīs. Cerība mūs pārliecina, ka tagad ticētais reiz tiks skatīts acīm. Cerība iedrošina kristieti tupināt ticības ceļu.

Ticība un cerība tomēr ir laicīgas, proti, pieder šai pasaulei. Debesīs mums vairs nebūs vajdzīga ticība. Tur mēs būsim brīvi no visiem grēkiem. Tāpat mums vairs nebūs vajadzīga cerība, jo visi Dieva apsolījumi būs piepildīti un mēs vaigu vaigā skatīsim Pestītāju.

Mīlestības bezgalība pārspēj ticību un cerību. “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” [1.Kor.13:13] Jo “Mīlestība nekad nebeidzas.” [1.Kor.13:8] Mīlestība ir mūžīga. Ticība Kristū dzemdina mīlestību. Kad mūsos iezogas šaubas par mīlestību, uzlūkosim Viņu, kurš ir mūžīgā mīlestība, kurš bija bez vainas, bet cieta par mūsu grēkiem, kurš bija zaimots, apņirgts, izsmiets, apvainots un pazemots, tomēr lūdza par saviem ienaidniekiem