Kā kristietim ir jādzīvo pasaulē?

“Ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā.” [Tit.2:11–12]

Kas grib dzīvot tikumīgu, taisnu un dievbijīgu dzīvi, tam jāsamierinās ar pretinieku naidu un jānes krusts. Viņš nedrīkst ļaut sevi samulsināt, kaut arī viņam, tāpat kā Latam Sodomā un Ābrahāmam Kanaānā jādzīvo piedzērušu, netiklu, netaisnu, viltīgu, bezdievīgu cilvēku vidū. Šī ir un paliek pasaule. Viņam jānovēršas no tās un nav jādzīvo tai, bet gan jānosoda pasaule līdz ar visām tās kārībām.

Redzi, tā nu tev jādzīvo – pašā kroga namā atturīgi, meitu mājā šķīsti, deju zālē dievbijīgi, slepkavu bedrē – godīgi. Negantā pasaule dara dzīvi grūtu un atbaidošu, tā ka cilvēks vēlas, ilgojas un sauc pēc nāves un pastarās dienas, gaidīdams to ar sirsnīgām, ilgu pilnām nopūtām. Tik grūtu dzīvi dzīvot ļauj tikai žēlastība. Cilvēka daba un prāts to nespēj.