Baznīcas pienākums kara jautājumos

Baznīca var rīkoties nepareizi, nostājoties vienā vai otrā pusē. Tā var vienoties ar propagandistiem, ja tādi ir, uzmundrinot kara izraisītājus un pat dodot viņiem savu svētību. Tā var ieņemt arī protestētāju nostāju, lai kādi arī nebūtu viņu atklātie vai slepenie mērķi.

Abi rīcības veidi ir nepareizi. Viss atkarīgs no tā, par kādu karu ir runa. Nepieciešams arī izprast domu un ideju atšķirību.

Tieši baznīcai būtu jāizpēta atšķirība starp iespējamo propagandas versiju attiecīgajā jautājumā un reālajiem faktiem, kuri nomaskēti ar citiem, šķietami īstiem faktiem. Aiz tā, kas tiek pasniegts kā “tautas intereses”, bieži slēpjas savtīgums, alkatība, varaskāre utt.

Ja tā ir, tauta jāizglīto, pirms tā dodas karā. Baznīcai labāk par citiem jāspēj atšķirt nacionālistiska propaganda no patiesas mīlestības pret savu zemi, vajadzība aizstāvēt savu valsti – no zemiska uzbrukuma kaimiņvalstij. Ja baznīca neko nespēj šajā lietā, jājautā, kur un kādi ir tās vadītāji?

Baznīcai ir vēl kāds svarīgs un steidzams uzdevums – visiem notikumos iesaistītajiem ļaudīm abās robežas pusēs atgādināt par cilvēka dzīvības milzīgo vērtību un nozīmi šajā dzīvē, kā arī mūžībā. Cilvēku dzīvības jāaizsargā visiem iespējamajiem līdzekļiem, un tomēr dzīvību var upurēt nevis egoistiska un brutāla vadoņa iedomas dēļ, bet gan pats tās īpašnieks, izjūtot aicinājumu to nodot par taisnu lietu.

Daudzi vienkārši kristieši gandrīz izmainījuši vēstures gaitu, nododot savu dzīvību patiesības un Kristus vārdā. Tieši šādi rīkojās arī pats Kristus, un to jāmāca arī baznīcai: “Māceklis nav augstāks par savu mācītāju, nedz kalps par savu kungu. Māceklim pietiek, ja tas top kā viņa mācītājs, un kalps kā viņa kungs” (Mt.10:24-25). “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem” (Jņ.15:13).