Laime ciešanās

Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās. [Rom.5:3]

Ja velns būtu tik gudrs, lai ciestu klusu un ļautu netraucēti sludināt Evaņģēliju, tad tas viņam kaitētu daudz mazāk. Jo, ja Evaņģēlijs nesastaptu pretestību, tam nebūtu izdevības un iemesla parādīt visu savu spēku un varenību.

Tā nu pats labākais, ko Evaņģēlijs šeit var sastapt un atrast, ir pasaules pretestība, jā, tieši tas, ka pasaule cīnās pret Evaņģēliju ar visu savu spēku un gudrību. Jo vairāk man uzbrūk mana sirdsapziņa, grēki un velns, jo stiprāka kļūst mana taisnība. Jo grēki, kuri mani nomāc, rada man sirdssāpes, kas mudina arvien stingrāk turēties pie lūgšanas un piesaukt Dievu – tā mana ticība top arvien stiprāka un stiprāka.

Ja nu mums ir šāds glābiņš un patvērums, kuru ikviens kārdinājums un uzbrukums dara vēl stiprāku, tad arī mums nav jābīstas, bet jābūt labprātīgiem un jāteic sevi laimīgus savās ciešanās.