Personiska ticība

Mūsdienās daudz tiek runāts par “personisku ticību”, un dažkārt to, lai ticība būtu “personiska”, pat uzskata par pašu svarīgāko ticības lietās. Tas tiesa, ka kristīgai ticībai vienmēr jābūt personiskai. Jo saprotams, ka tas arvien ir konkrēts cilvēks, kas tic. Dzīvot Kristus valstībā ar cita cilvēka ticību nav iespējams.

Tomēr, apgalvojot, ka tā ir “personiska”, vēl nav paskaidrots, kas kristīgajā ticībā būtu īpašs un atšķirīgs. Personiska ticība un pārliecība piemīt gan jūdiem, gan komunistiem, gan daudziem citiem Kristus noliedzējiem. Arī viņi ir pilnīgi pārliecināti un tic ar visu savu sirdi. Ar savu ticību viņi gan dzīvo, gan mirst.

Arī maldīga ticība var būt personiska. Tā var būt dedzīga un stipra. Tā var nest vislielākos upurus un ziedot pat savu dzīvību. Taču uz debesīm tā nespēj aizvest.

Vissvarīgākā patiesas ticības īpatnība ir tā, ka tā ir glābjoša ticība. Kad mūsu tēvi vēlējās apliecināt patiesu ticību pretstatā maldīgai, kas atrodama gan baznīcā, gan ārpus tās, tad viņi runāja par glābjošu ticību.