128. Kādā veidā Dievs vēlas, lai mēs pildām Viņa baušļus?


Baznīcas izpratne luteriskajā un reformēto konfesijās

Tālākas sekas atšķirīgajiem bauslības un Evaņģēlija attiecību skaidrojumiem luteriskajā un reformēto konfesijās kļūst redzamas, kad aplūkojam baznīcas jēdzienu.

Baznīcas izpratne luteriskajā un reformēto konfesijās


Lielā atšķirība baznīcas izpratnē, kura šķir abas konfesijas, visādā ziņā ir saistīta arī ar citām atšķirībām, it īpaši ar atšķirīgajām mācībām par dievišķo predestināciju, un tādēļ ir izprotama vienīgi kopsakarībā ar to. Taču šī atšķirība ir redzama un nozīmīga baznīcas praktiskajā izveidojumā tikai tur, kur no dažādajiem uzskatiem par bauslības un Evaņģēlija attiecībām tiek izdarīti secinājumi par baznīcas būtiskajām iezīmēm un tās uzdevumiem pasaulē.

Pirmām kārtām, mums jāsaka kāds vārds par baznīcas jēdziena izpratni abās konfesijās. Ja predestinācija tiek izprasta tā, kā to dara Kalvins un reformēto baznīca par to mums vēl nāksies runāt – tad ir krasi jāatšķir neredzamā baznīca, kurai pieder visi izredzētie kopš pasaules iesākuma, un redzamā baznīca, kurai pieder visi kristītie; jo ne par vienu kristīto nevaram zināt, vai viņš izredzēts mūžīgajai dzīvībai un līdz ar to aicināts piederībā patiesajai Dieva tautai. Luteriskās baznīcas mācība kategoriski noliedz šo atšķiršanu. Arī tā zin, ka daudzi kristītie atkal atkrīt no Dieva žēlastības sadraudzības. Tā zin, ka baznīcā ir ari slimi, jā, pat nāvīgi slimi locekļi, ka “šajā dzīvē daudz viltus kristiešu un liekuļu, pat atklātu grēcinieku dzīvo dievbijīgo vidū” un ka tādēļ cilvēka acs nekad nevar saskatīt patieso baznīcas stāvokli pasaulē. Taču mūsu baznīcai ir pilnīgi nepieņemama doma, ka noteiktos apstākļos Kristība varētu nebūt patiesa uzņemšana dievbērnībā. Kā Evaņģēlija nozīmes zaudēšanu, neticību, kā. Dieva vārda apšaubīšanu tā uztver pieņēmumu, ka Dieva žēlastības apsolījums svētajā Kristībā kaut vai tikai dažiem cilvēkiem nebūtu gluži nopietni domāts.

Tādējādi redzamās un neredzamās baznīcas atšķiršanai luteriskās baznīcas uzskatos nav nekāda pamata. Arī mūsu baznīcas ticības apliecībās tā nav sastopama ne reizi. Baznīca kā. Kristus miesa, kā patiesā Dieva tauta, tāpat kā visas ticības lietas, ir “neredzama cilvēka acīm”, taču tā pati baznīca vienlaikus ir “redzama”, šai ziņā tā ir pazīstama ticīgajam pēc gluži noteiktām pazīmēm. Arī kā ticīgie mēs nekad nevaram zināt, kuri cilvēki kādā noteiktā vietā ir baznīcas kā Kristus miesas locekļi. Šeit drīzāk ir vietā Lutera vārdi: apslēpta ir baznīca, nezināmi svēta. Bet kā ticīgie varam droši izšķirt, vai kādā noteiktā vietā pastāv patiesa baznīca.

Luterisks kristietis pilnīgi skaidri ticībā Dieva apsolījumu patiesībai zin, ka visur tur, kur Evaņģēlijs tiek skaidri pasludināts, rodas ticība – jo Dieva vārdam dots apsolījums, ka tas neatgriezīsies tukšā – un visur tur, kur grēcinieki tic, tas ir, tur, kur liek visu savu paļāvību uz Jēzu Kristu, kas miris par viņu grēkiem, Dievs taisno šos grēciniekus. Ar šo pašu ticības skaidrību luterisks kristietis zin, ka tur, kur svētā Kristība tiek izdarīta saskaņā ar mūsu Kunga iestādījumu, cilvēki kļūst piederīgi Kristus miesai kā tās 1oceki un ka tur, kur altāra sakraments tiek pārvaldīts atbilstoši Kristus iestādījumam, visi, kas piedalās Sv. Vakarēdienā, saņem Kunga patiesu miesu un patiesas asinis. Tā žēlastības līdzekļi, proti, Evaņģēlijs un sakramenti, ir tās pazīmes, pēc kurām kristietis pazīst patiesu baznīcu. Nekādas citas patiesas baznīcas pazīmes nepastāv. Bet pēc šīm mūsu acis pazīst jebkuram citam skatam apslēpto baznīcu kā pasaulē pastāvošu īstenību.

Kā reformēto baznīcas mācība spriež par baznīcas pazīmēm? Tā viennozīmīgi atzīst, ka patiesā izredzēto baznīca nav saskatāma cilvēkam, arī ticīgajam nē. Vienīgi Dievs to pazīst, jo tikai Viņam vien pieder vara nošķirt atmetamos no izredzētajiem. Tā, ko mēs varam pazīt, arvien ir tikai redzamā baznica*, kura gan ir nesaraujami saistīta ar neredzamo baznīcu un tomēr stingri atšķirama no tās. Tā – un tieši kā redzamā baznīca ar tās amatiem un funkcijām ir Kristus iestādījums, nepieciešams instruments neredzamās baznīcas celšanā. Jo tajā cilvēkiem tiek pasludināts Dieva vārds, tajā tiek pārvaldīti sakramenti, un caur šiem žēlastības līdzekļiem izredzētie tiek aicināti neredzamajā baznīcā. Tā Kalvins var sacīt par redzamo baznīcu, ka ārpus tās nav cerības uz grēku piedošanu un pestīšanu.

Ne katra empīriska baznīcas kopība ir identiska ar šo patieso, Kristus dibināto redzamo baznīcu vai arī tās daļu. Gluži otrādi, ir jātiek izpildītiem noteiktiem priekšnoteikumiem, lai baznīcu varētu atzīt kā patiesu redzamu Kristus baznīcu, kā likumīgu baznīcu, kā to izsaka Kalvins, tas ir, kā. Dieva pavēlēm un rīkojumiem paklausīgu baznīcu. Pēc noteiktām pazīmēm var redzēt, vai šie priekšnoteikumi ir izpildīti.

Arī reformēto baznīcas mācība atrod notae ecclesia, zīmi, pēc kuras var pazīt Kristus baznīcu. Tomēr tā, kas tiek šādi pazīta, arvien ir tikai redzamā baznīca. Kalvina mācībā nekādas zīmes, pēc kurām nosakāma patiesas izredzēto baznīcas klātbūtne, nepastāv. Patiesas redzamās baznīcas pazīmēm reformēto mācība pieskaita Dieva vārdu un sakramentus. Jau Kalvins pievienojies Lutera domām, ka tur, kur ir šie žēlastības līdzekļi, tur jābūt arī patiesajai Dieva tautai, jo Dieva vārds pēc Jes.55:11 nevar palikt neauglīgs.

Kā māca reformēto baznīca, mēs drīkstam ticēt, ka tur, kur “likumīgā”, redzamā baznīca pēc tās pazīmēm ir atrodama, tur pastāv arī neredzamā baznīca. Taču šai ticībai, protams, trūkst stingras noteiktības un prieka pilnas drošības, kādā luterānis, redzot, ka žēlastības līdzekļi tiek pareizi pārvaldīti, var sacīt: šeit neapšaubāmi, pat ja cilvēka acs, šķiet, rāda pretējo, pastāv patiesa baznīca, Dieva tauta, Kristus miesa, Svētā Gara templis. Reformētajam kristietim tamlīdzīgi izteikumi būtu jāapstrīd. Šī sprieduma tiešumā un noteiktībā viņš saskatītu iejaukšanos Dieva visvarenībā, jo Viņš līdz ar predestinācijas brīvību patur sev pirmtiesības vienīgajam zināt, kur un kuri. ir Viņa izredzētie. Tā vajadzētu spriest, ja baznīca tiek izprasta pēc predestinācijas principa.

Ja jau šādu atšķirīgu baznīcas jēdzienu dēļ jēdziens notae ecclesia abās konfesijās nav viens un tas pats, tad nav brīnums, ka luterāņi un reformētie saskata arī atšķirīgas baznīcas pazīmes. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka tā nav. Kalvins pavisam noteikti nosauc pareizu Dieva vārda sludināšanu un pareizu sakramentu pārvaldīšanu kā zīmes, pēc kurām tiek pazīta patiesa redzamā baznīca un kuras ļauj atšķirt šādu baznīcu no viltus baznīcas. Un tomēr jau šeit pastāv būtiska atšķirība. Arī luteriskā baznīca, protams, saka, ka baznīca ir tur, “kur Dieva vārds top pareizi mācīts.”**

Bet, tā kā Dieva vārds izprotams pēc Evaņģēlija žēlastības apsolījuma, īstā baznīcas pazīme ir Evaņģēlija pasludinājums. Protams, baznīcai jāsludina arī bauslība tāpat kā arī Jēzus Kristus ir sludinājis bauslību. Taču, tāpat kā viņa opus proprium, viņa īpašais Pestītāja darbs ir žēlastības pasludinājums, tā arī tieši Evaņģēlija pasludinājums ir tas, kas baznīcu dara par baznīcu. “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, “visu, ko jūs gribat, lai ļaudis jums dara, to dariet arī jūs viņiem” – to var dzirdēt arī sinagogā un pat no pagānisma lielajiem ētiķiem, kas tomēr Dieva baušļiem neko nevar kaitēt. Tā kā reformēto baznīca, pamatodamās savos pieņēmumos, uzlūko bauslības pasludināšanu – tāpat kā Evaņģēlija pasludināšanu – kā piederīgu baznīcas būtībai, ir saprotams, ka tā tiecas baznīcas pazīmju uzskaitījumā runāt par Dieva vārda pasludinājumu Evaņģēlija pasludinājuma vietā vai arī ietvert bauslības jēdzienu Evaņģēlija jēdzienā.

Bet tam ir nozīmīgas sekas. Evaņģēlijs prasa ticību, bauslība paklausību. Draudze, kura izaug no Dieva vārda pasludinājuma svēto biedrība, saskaņā ar luterisko uzskatu ir ticīgo draudze, bet saskaņā ar reformēto mācību paklausīgo draudze. Protams, arī luteriskā baznīca māca, ka pie ticības nākušiem, taisnotiem grēciniekiem jādzīvo jaunā paklausībā. Taču viņu svētums ir ticībā, nevis paklausībā. Ja līdzās tām pazīmēm, pēc kurām objektīvi atzīstama baznīcas eksistence – Evaņģēlijam un sakramentiem – pastāv vēl citas iezīmes, kuras varētu apzīmēt kā subjektīvas notae ecclesiae, kā iezīmes, pēc kurām cilvēks var atzīt, vai viņš drīkst uzskatīt sevi par piederīgu baznīcai, tad līdzās tam, ka šim cilvēkam jābūt kristītam, kā šāda subjektīva pazīme saskaņā ar luterisko uzskatu uzlūkojama ticība un ticības apliecība, bet saskaņā ar reformēto uzskatu ticība un paklausība.

Būtībā abās konfesijās līdzās abām pārējām pazīmēm dažkārt kā baznīcas signum jeb nota tiek minēta ari ticības apliecība. Bet pēc reformēto uzskata arī šeit līdzās ticībai ir jāmin paklausība. Atšķirībā no ticības, kura arī tad, ja tā tiek ar muti apliecināta, tomēr paliek apslēpta, paklausība parādās redzamā veidā sekošanā Dieva pavēlēm. Tā izskaidrojams, ka reformēto mācība līdzās tām pazīmēm, kas rāda žēlastības līdzekļus – Dieva vārdu un sakramentus, pazīst vēl citu nota ecclesiae: Tā ir baznīcas kārtība, pēc kuras var zināt, vai baznīca ir paklausīga savam Kungam. Protams, Kalvins un reformēto baznīca zin, ka baznīcas kārtība ir pakļauta primārajām baznīcas pazīmēm – žēlastības līdzekļiem. Taču to, ka šī kārtība ir būtiski nepieciešama baznīcas iezīme, to reformēto ticības apliecības pieņem kā priekšnoteikumu ari tur, kur tās tieši nepiemin baznīcas kārtību notae jeb signa ecclesiae uzskaitījumā. Ja baznīcai trūkst pareizas kārtības, tad saskaņā ar reformēto uzskatiem tā ir zīme, ka nav kārtībā arī ar pirmo patiesas baznīcas pazīmi – skaidru Dieva vārda pasludinājumu. Tā gandrīz visās kalvinistiskās reformācijas ticības apliecībās baznīcas kārtība ieņem stingri noteiktu vietu baznīcas pazīmju vidū, 1561. gada Beļģijas apliecība apraksta pazīmes, pēc kurām iespējams pazīt patiesu redzamo baznīcu un atšķirt to no viltus baznīcām, sektām: “Ja baznīca patur skaidru Evaņģēlija pasludinājumu, šķistu sakramentu pārvaldīšanu pēc Kristus pavēles, tādu baznīcas kārtību, kura kalpo, lai sodītu netikumus: kopā ņemot, ja viss notiek pēc Dieva vārda normām un viss, kas pretrunā šim vārdam, tiek atmests, un galu galā šai baznīcā Jēzus Kristus tiek atzīts par vienīgo galvu.”

Ja izprotam baznīcu pazīmes tā, kā to dara lielās reformēto ticības apliecības, ja nopietni paliekam pie uzskata, ka patiesa baznīca pazīstama pēc tiešas sekošanas Dieva vārda dotajām normām, tad baznīcas pazīmju uzskaitījums būtu jāturpina, nosaucot atsevišķi vai arī uzskatot par pārējās jau ietvertu vēl vienu pazīmi: pareizu baznīcas satversmi. Jo, ja “visam jātiek darītam pēc Dieva vārda normas”, tad, protams, baznīcas kārtība ir īpašā veidā saistīta ar šo normu, kā. māca Confessio Beigica nākošais artikuls saskaņā arī ar visām pārējām kalvinistiskajām ticības apliecībām:

“Mēs ticam, ka šī patiesā baznīca pārvaldāma saskaņā ar tādu garīgu satversmi, kādu Dievs savā vārdā mums mācījis, tā ka tai būtu kalpotāji jeb mācītāji, kas sludina Dieva vārdu un pārvalda sakramentus, turklāt arī vēl vecajie un diakoni, kuri kopā ar mācītājiem izveido baznīcas senātu.”

Šī satversme, kuras pamatā ir tas, ka “visi patiesie mācītāji, lai kādā vietā tie atrastos, saņem vienādu varu un autoritāti, stāvēdami zem vienas kopīgas valdības – vienīgā Kunga un vienīgā augstākā bīskapa”, un visi amati, cik vien iespējams, tiek ievēlēti, saskaņā ar Kalvina uzskatiem un reformēto baznīcas mācību – tāda satversme ir Kristus dota un domāta visiem laikiem.

Tikai tad, ja baznīca veidota pēc šīm pavēlēm, tā var pareizi pildīt savas funkcijas un pasargāt mācības skaidrību. Kas aizskar šo satversmi – aizskar Jēzus Kristus nedalīto varu pār baznīcu un līdz ar to izposta tās kā Kristus baznīcas būtību. To apliecina reformēto baznīca, ciktāl tā seko savam reformatoram Kalvinam, izteikdama kā ticības artikulu:

“Mēs ticam, ka baznīcas kārtība, kas dibināta Viņa vārdā, ir jāglabā svēta un neaizskarama.”

Protams, ir arī tādi reformētie, kuri savas reformācijas pamattēzes par pareizu baznīcas satversmi vairs neuztver gluži nopietni. Taču reformēto baznīcas mācību tas izmaina tikpat mazā mērā, kā atsevišķu luterisko teologu atkrišana no luteriskās mācības par Sv. Vakarēdienu spētu mainīt luterisko ticības apliecību. Vispirms jau Vācijā, bet tad arī citās valstīs, kur politiskie apstākļi darīja neiespējamu Kalvina baznīcas nolikumu īstenošanu, reformētie parādījuši lielu iecietību attiecībā pret veco ticības apliecību prasībām. Taču nekad nav pasludinājuši šīs prasības par spēkā neesošām, jā, pat pēdējā laikā mēģinājuši uzspiest tās luterāņiem, prasīdami, lai Vācijas ūnijas baznīcā, sauktā “apliecinošā. baznīca” atzītu, ka bīskapa amata iestādījums ir pretrunā ar “zem Dieva vārda stāvošās baznīcas” būtību, turpretī satversmes “brālīga izveide” ir saskaņā ar Dieva gribu, un tādēļ vienīgi šāda satversme ir atbilstoša “evaņģēliskai baznīcai.”

Šai punktā skaidri kļūst redzamas konsekvences, kuras neizbēgami izraisa atšķirīgā bauslības un Evaņģēlija attiecību izpratne. Reformēto teologs Ebrards 1885. gadā formulējis šo dogmatisko atšķirību sekojošu tēžu veidā, kuras reformētie vēl mūsdienās citē kā pareizu sava viedokļa izklāstu:

“Luteriskie reformatori un teologi uzlūkojuši satversmes noteikšanu kā cilvēcīgai apspriešanai atstājamu lietu…, turpretī reformēto baznīca savās svarīgākajās ticības apliecībās noteikusi, ka satversmes pamatlīnijas un pamattēzes uzskatāmas par Svētajos Rakstos atrodamām normām pakļautu, integrējošu ticības apliecības dalu. Reformēto baznīcā, ciktāl tā konsekventi attīstījusies Kalvina un Laskija ietekmē, satversme ir Dieva iestādīta, gluži tāpat kā tas ir Romas baznīcā, tikai satversmes principi (jo šeit tie atbilst Rakstiem) ir gluži pretēji tiem principiem, kurus izvirza Romas baznīca.”

Šeit mēs sastopamies ar īstu mācību pretstatu; jo tam, ko reformēto baznīca māca par Rakstiem atbilstošām baznīcas satversmes normām pamatojoties savā Rakstu izpratnē luteriskā teoloģija var atbildēt vienīgi ar noteiktu, jebkādus kompromisus izslēdzošu “nē”. Mēs nespējam uzskatīt Kalvina satversmes principus par tādiem principiem, kuri “atbilst Rakstiem”, vai pat tikai pieļaut, ka tie relatīvi “vairāk atbilst Rakstiem” nekā Romas katolicisma principi. Tā satversme, kuras pirmsākumus Kalvins domāja atrast pirmbaznīcā, vēsturē reāli nekad nav eksistējusi. Un pat tad, ja tā būtu pastāvējusi, nav teikts, ka šie normatīvi attiecināmi uz visiem laikiem.

Ne reizi vien esam konstatējuši, ka dažkārt Jaunajā Derībā atrodamie norādījumi baznīcas pārvaldei principā izslēdz bīskapu valdību baznīcā un viennozīmīgi nodod baznīcas pārvaldīšanu kolēģijas rokās. Bet pieņemot, ka pavēles pastorālajās vēstulēs būtu izprotamas šādā veidā, kur gan varam atrast kaut mazāko mājienu, ka tās uzlūkojamas kuram baznīca pakļauta visos laikmetos? Kalvins un reformēto baznīca Jaunajā Derībā saskatīja šādu likumu – jo tieši to viņi meklēja. Arī šeit viņi ir mēģinājuši izsargāties no Vecās Derības bauslības atkārtošanas un uzturēt spēkā bauslības un Evaņģēlija izšķiršanu. Tomēr tas nav izdevies.

Kalvins rūpīgi raudzījās, lai par saistošiem tiktu pasludināti tikai tie noteikumi, kuri patiesi ir balstīti dievišķajā autoritātē, smelti Svētajos Rakstos un tādēļ neapšaubāmi ir dievišķi. Taču tā. Kalvins neizbēgami padara Kristu par likumdevēju: Kristus – kā baznīcas galvas būtībai pieder arī tas, ka Viņš ir tās likumdevējs. Arī tad, ja Kristus nav noteicis baznīcas kārtību visos sīkumos un visiem laikiem, “tomēr ir nepieciešams atgriezties pie vispārīgajiem likumiem, kurus Viņš devis.”

Mums, luteriskajiem kristiešiem, šeit jāsaka – un mēs sakām to, palikdami kristīgā mīlestībā, tomēr pilnīgā noteiktībā, kādu prasa ar Dieva vārdu saistīta sirdsapziņa: šo Kristu mēs nepazīstam. Pat ja mūsu tēvi pirmsreformācijas laikā viņu. ir pazinuši, mēs šodien tādu Kristu vairs nepazīstam. Par Kristu, kas devis “vispārīgus likumus” baznīcas satversmei, Svētie Raksti nerunā. Šo Kristus tēlu Kalvins gluži tāpat kā citu baznīcu teologi – lasot Jauno Derību, ir pats pielicis tai klāt. Un, tāpat kā mēs nepazīstam šo Kristu – satversmes devēju, kas savā baznīcā nosaka senatorisku pārvaldes formu, lai netiktu aizskarta Viņa kā. baznīcas “vienīgā valdnieka” monarhija, tāpat nepazīstam arī to baznīcu, kura tiek atzīta kā mūsu Kunga baznīca tad, ja tā paklausa Viņa likumam.

Arī mēs zinām, ka baznīcai jāpaklausa Viņa baušļiem patiesajiem Viņa baušļiem, bet nevis tiem, ko mēs paši liekam Viņa mutē. Taču baznīcas būtībai šī paklausība nepieder. Jo citādi baznīca būtu dibināta nevis vienīgi caur Viņu, savos vārdos un sakramentos patiesi klātesošo un darbīgo Kungu, bet gan vienlaikus arī caur mums, caur to, kas esam un ko darām mēs. Mums nav nekādu iebildumu pret pareizu baznīcas kārtību – ar noteikumu, ka šī kārtība kalpo vienīgi grēcinieka taisnošanai, vienīgi Dieva godam, nevis kādiem citiem mērķiem un tāpat mums nav iebildumu arī pret pareizu baznīcas satversmi.

Ja reformēto mācība baznīcas kārtību uzskatītu tikai par atgādinājumu kristietībai – kā apliecinājumu tam, ka baznīcai jāpaliek pie pareizas kārtības, lai tā spētu izpildīt savu uzdevumu Dieva vārda pasludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu, tad šī mācība būtu vērtīgs un argumentējams ieguldījums jautājumā par baznīcas satversmi. Tomēr reformēto mācība tāda nav un nevēlas būt. Mēģinādama parādīt un šo pretenziju saglabā arī mūsdienu Vācijas reformētie, neraugoties uz visu augstsirdību un stingro Kalvina principu mīkstināšanu – kādi fundamentāli baznīcas satversmes uzbūves principi atrodami Jaunajā Derībā, šī mācība nostājas ārpus jebkādām diskusijām.

“Jebkādas diskusijas par šīs baznīcas satversmes pareizību vai pielietojamību mums, reformētajiem, ir tikpat neiespējamas, cik neiespējama katram citam evaņģēliskam kristietim ir diskusija par Trīsvienibas dogmu vai mācību par Svēto Vakarēdienu. Satversmes jautājums mums ir ticības apliecības jautājums.”

Tā sacīts jau minētajā franču reformētās baznīcas konsistorijas memorandā Berlīnē 1929. gadā. Šeit, līdzīgi kā arī kalvinistiskās konfesijas ievērojamajās “ticības tēzēs” par mācītāju vienādo stāvokli un par priesteru izvēli, gluži atklāti tiek izdarīts secinājums, kurš neizbēgami rodas visur tur, kur izzūd robeža starp bauslību. un Evaņģēliju: šeit ticība ir kļuvusi par paklausību un Evaņģēlijs par jaunu bauslību.

Tas, savukārt, izraisa būtiskas sekas attiecībā uz baznīcas uzdevumiem pasaulē. Saskaņā ar visu konfesiju kopīgo pārliecību, šādiem uzdevumiem pieskaitāma bauslības sludināšana un līdz ar to arī tāds pasludinājums, kuru mūsu ticības apliecības apzīmē ar jēdzienu “bauslības politiskais lietojums”. Kā varam lasīt Augsburgas Ticības Apliecības Apoloģjjas XVI artikulam, tā kā Jēzus Kristus savā būtībā nav bauslības devējs, Evaņģēlijs nevis “ienes jaunus likumus laicīgajā valdībā”, bet gan prasa, lai esam paklausīgi pastāvošajiem likumiem, protams, tikai tik tālu, cik tie nosaka “likumīgu kārtību”, tas ir, saskan ar Dieva iestādīto kārtību, vienalga, vai tie būtu kristiešu vai pagānu pasludināti likumi.

Turpretī reformētie uzskata, ka Evaņģēlijam jābūt to normu avotam, pēc kurām veidojami valsts un sabiedrības likumi. Patiesība, ka Jēzus Kristus ir Kungs, kam dota visa vara debesīs un virs zemes, tādā gadījumā kļūtu acīm redzama ne tikai pastarajā dienā, līdz ar Kunga šodien vēl apslēptās godības atklāsmi, bet gan baznīcai jau tagad vajadzētu gādāt, lai pasaule paklausītu Evaņģēlijā ietvertajiem likumiem. Dažādos veidos reformēto teologi un baznīcas – Cvinglijs vairāk nekā apdomīgais Kalvins, puritāņi vairāk nekā vācu reformētie – ir pasludinājuši teokrātiju jeb, runājot reformēto teologa Augusta Langa vārdiem, “Kristokrātiju” pār pasauli un līdz ar to devuši baznīcai tādus uzdevumus, par kuriem luterisms teiktu, ka tie nav baznīcas uzdevumi.


* – Pēc šīm Kalvina reformācijas mācības autentiskajiem artikuliem izskaidrojamas un koriģējamas vecākās Šveices ticības apliecības artikuls, kur atbilstoši luteriskās mācības metodei jēdziens notae ecclesiae attiecināts uz baznīcu vispār, jo secinājumi, kuri izriet no predestinācijas mācības, šeit vēl nav atzīti attiecībā uz baznīcas jēdzienu, piemēram: “un, lai gan šī baznīca un Kristus draudze tikai Dieva acīm ir atklāta un pazīstama, tomēr caur ārējām zīmēm, ierašām un kārtību, kas ir paša Kristus iestādīta, un caur Dieva vārdu, caur vispārēju un atklātu kārtību tā ir ne vien redzama un pazīstama, bet arī tādā veidā sapulcināta.., ka baznīcā neviens.. netiek uzņemts bez šīm lietām.”

** – Ticības apliecības arvien runā par Evaņģēliju kā par baznīcas pazīmi.

Birkas: , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.