Uzturi

Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis. [Jņ.17:11]

Ar šiem vārdiem Jēzus skaidro, kas ir tas, par ko Viņš lūdz, proti, lai Tēvs viņus pieņem kā uzticētos, kamēr Jēzus pats būs prom un atstās viņus pasaulē vienus, un uzturētu viņus tā, kā Jēzus viņus uzturēja, kamēr bija pie viņiem.

Kad Viņš saka: “Svētais Tēvs!” tam seko Viņa Viskvēlākās sirds lielākā dedzība, proti, kā Viņš varētu sacīt: “Ak, dārgais Tēvs, sargā viņus no maldu mācībām, lai viņi pastāvētu tavā svētajā Vārdā un šķīstā Evaņģēlijā, kas tos darījis svētus, lai viņi nekad no tā nenovēršas, nedz atkrīt vienkāršā ārējā svētumā. Kamēr Tu viņus uzturi, tas ir viss viņu pestīšanai.”

“Ko Tu man esi devis” ir tie, kuriem “ir mans Vārds”, ko Viņš atkārto un atkārto un nevar aizmirst. Tādēļ Viņš sacītu: Tā kā Tu man viņus esi devis līdz šim, lai viņi kļūtu par maniem mācekļiem, un tiktu aicināti patiesā svētumā, Ak, dod jēl, ka viņi tiek uzturēti tajā, neviens viņus neaptraipa, nedz nomaldina vai paved maldos.