Vai Tev taisnība?

Viņi centušies celt savējo [taisnību] (Rom.10:3).

Tas notiek daudz un dažādos veidos atkarībā no gaismas vai tumsas, kas valda cilvēkā. Jūdi uzskatīja, ka viņi ir taisni, pateicoties zināmiem ārējiem bauslības darbiem, upuriem, lūgšanām, ziedojumiem un ārējam krietnumam. Viņi uzskatīja sevi par taisniem, jo nebija ne atklāti slepkavas, ne laulības pārkāpēji, ne arī zagļi. Vairumam no mums tas liekas pietiekami, lai uzskatītu sevi par taisniem un Dievam tīkamiem.

Savukārt tie, kas ir apjautuši kaut ko no Dieva svētuma, uzskata, ka vajadzīgs kas vairāk – cilvēkam jāmīl Dievs, jāmīl un jāgodā Viņa vārds, jātur svēts Viņa sabats. Vēl citi, kas ir nedaudz vairāk apgaismoti, uzskata, ka pasaulīgam cilvēkam ir jākļūst par garīgu cilvēku, jāatgriežas un jāatmet grēki, jābūt nomodā, jālūdz un jāatstāj miesas kārības un jātic Jēzum. Taču arī tie var izrādīties bauslības darbi, jo šie cilvēki piedalās garīgās aktivitātēs, vienīgi mēģinot celt savu taisnību un saskatot tur savu pestīšanas ceļu un patieso cerību. Šie cilvēki diemžēl vēl nav nomiruši bauslībai.

Kāds var jautāt: vai tiešām visi šie darbi nozīmē, ka cilvēks pūlas celt savu taisnību? Ne gluži. Šie un daudzi citi darbi var tikt veikti arī patiesā ticībā un dievbijībā. Darbi paši par sevi vēl nenorāda uz paštaisnību, bet gan fakts, ka šie darbi un aktivitātes tiek uzskatītas par pestīšanas ceļu un sirds dziļāko mierinājumu, pat ja no sirds tiek apliecināta ticība Kristum un Viņa izpirkumam.

Tas nozīmē tikai to, ka cilvēka dabā dziļi mītošā paļāvība uz savu taisnību vēl nav nodota nāvē ar Dieva svētajām prasībām, jo citādi cilvēks būtu mācījies savu visnopietnāko dievbijību un vislabākos darbus uzskatīt par “zaudējumu” un “mēsliem” (Fil.3:8).

Kas attiecas uz mūsu taisnību un stāvokli Dieva priekšā, mums jāmācās meklēt žēlastību un piedošanu pat par saviem vislabākajiem darbiem, jo tie visi ir grēka saindēti. Kamēr nav nodota nāvē šī dziļā paļāvība uz savu taisnību, tikmēr mēs tveramies pie saviem dievbijīgajiem darbiem un aktivitātēm, lai tajās rastu mieru un iepriecinājumu pret grēku, un tad visa šī dievbijība ož pēc paštaisnības.

Cita lieta ir tad, kad cilvēks ir pazaudējis visu pašpaļāvību, necer vairs uz savu dievbijību, nepaļaujas uz paša spēku, nosoda sevi un visās lietās atzīst sevi par pārkāpēju, kura vienīgais mierinājums ir atrodams Kristus darbos un paklausībā, Viņa ciešanās un lūgšanās, un tikai Dieva lielā un nepelnītā žēlastība viņu iedrošina darīt labu. Tad viņa darbi ir patiesi Gara augļi un patīkami Dievam.

Taču mēs nesakām, ka ticīgie ir kļuvuši brīvi no visas paštaisnības. Nekādā ziņā. Taču tagad paštaisnība vairs nav viņu pestīšanas ceļš, bet vienīgi kārdinājums un mokas. Pret šo kārdinājumu tie izturas tāpat kā pret visiem citiem kārdinājumiem un grēkiem, t. i., viņi tos nosoda un no tiem bēg. Tomēr te nav runa par paštaisnību, kas ticīgajiem ir kārdinājums un mokas, jo apustulis te runā par tādiem cilvēkiem, kas tīšuprāt un apzināti paliek paštaisni Dieva priekšā, ceļ savu taisnību un nepakļaujas Dieva taisnībai.

Un iemesls, kāpēc cilvēks tīši un apzināti grib celt savu taisnību, ir tas, ka viņš nepazīst savas grēcīgās samaitātības dzīles, nedz arī Dieva svētās prasības. Cilvēks izliekas, it kā nemanītu, ka Tas Kungs prasa pilnīgu sirds šķīstību. Savā dievbijībā tas skatās vienīgi uz ārējiem darbiem un tajos grib būt labs un dievbijīgs savās acīs.

Ja gribi izrādīties labs un dievbijīgs, tu esi liekulis, kas pilnībā neņem vērā savu sirdi un iztēlojas, ka tā patiesi ir laba, šķīsta, pazemīga, maiga un mīlestības pilna. Raugoties tikai uz ārējiem darbiem, tu spēj būt tieši tik dievbijīgs, cik tev vajadzīgs, un tā tu sevi nomierini, bet ar visu savu dievbijību tu esi kļuvis farizejs.

Bet, ja Dievs Tas Kungs tavai dvēselei ir ticis pasludināts tā, ka tev rūp Viņa priekšā kļūt taisnam un svētam, tu nekad šai pasaulē nekļūsi pašapmierināts. Kad apjautīsi, cik tavs grēks ir briesmīgs, varens, daudzveidīgs un nosodāms, tu vairs nezināsi, kur vērsties, un pat būsi gatavs krist izmisumā par spīti visai Evaņģēlija žēlastībai.

Tad tu vairs neuzskatīsi sevi par dievbijīgu un taisnu cilvēku, bet uzskatīsi sevi par nožēlojamu grēcinieku, kam arvien ir vajadzīga žēlastība. Tev vienmēr būs nepieciešams Glābējs, Viņa izpirkums un aizstāvība. Tāds cilvēks patiesi ir kristietis.