Cilvēka vārds un Dieva vārds

Kristīgā reliģija stāv un krīt līdz ar ticību dievišķajai atklāsmei, kas ir tapusi vēsturē redzama, satverama un reāla, bet tiem, kam acis ir lai redzētu, un ausis, lai dzirdētu.

Kristīgā reliģija savā dziļākajā būtībā nes sevī jautājumu par attiecībām starp vēsturi un garu, vai arī attiecībā uz Bībeli, jautājumu par burtu un garu, rakstiem un atklāsmi, cilvēka vārdu un Dieva vārdu.

Nevienam nevar aizliegt Bībeli traktēt kā grāmatu starp citām grāmatām, jā, mums tas ir jādara, jo tie, kas to uzrakstīja bija tādi paši cilvēki kā citi. Bet izņēmums, ja ar šādu nosacījumu pie Bībeles, vienas grāmatas starp citām, kas gan īpašā kārtā ieguvusi lielāku nozīmi kā citas, ķeras vēsturnieks.

Kristīgās reliģijas vēstures grāmata, kas to atklāj 2000 gadu garumā, aicina viņu kā pamats, tātad, bez šaubām dokuments starp citiem dokumentiem, bet ar lielāku vēsturisko nozīmi. Nekāds brīnums, ka šeit vēsturiskā kritika atrada savu pirmo un paliekošo objektu, ka te tā mācījās asināt savus ieročus līdz pat lielākajam asumam.