Dzīvot lāstā un apsolījumā

Lāsts un apsolījums ir mūžīgais ienaids, kurā cilvēks ir nolikts pret čūsku, pret dievbijīgās bezdievības varu. Cilvēks, nolikts dzīvot sagrautajā pasaulē, tiek kārdināts starp Dieva lāstu un apsolījumu.

Viņam nav Dieva Vārds mierā un rimšanā, bet viņš to izdzird izkropļojot dievbijīgos jautājumus, nevis mierā, bet ienaidā un cīņā viņš turas pie Dieva. Bet šajā lāsta liktenī ir dots apsolījums par vienmēr no jauna izcīnāmo uzvaru, kurā cilvēks samin čūskai galvu, tiesa, pēc šīs cīņas viņš ir ievainotais, tas, kuram uzvarētā čūska vēl kož papēdī. (1.Moz.3:15).

Cīņa par Dieva Vārdu iezīmē viņu ar rētām. Cilvēkam, un līdz ar viņu arī visam dzimumam, nav jābūt nekādam varonim, bet gan cīņā sakostam, vienmēr no jauna uzvarošam un vienmēr no jauna savainotam. Cilvēks drīkst dzīvot šajā cīņā, ko kā lāstu un kā apsolījumu uzņemas uz sevis un izcīna.