Dieva vārds – cilvēku lūgšana

Psalmi Bībelē – vienkārši sakot – ir unikāli. Tas ir Dieva vārds, un taj’ pat laikā (ar dažiem izņēmumiem) arī cilvēka lūgšana. Grūti saprast? Kā Dieva teiktais vienlaicīgi varētu būt arī uz Viņu vērsts lūgums?

Attiecībā uz šo jautājumu, ir tāds novērojums, pie kā nonāk ikviens, kas lūgšanā izmanto vārdus no Psalmiem. Sākotnēji tu centies tos atkārtot, kā savu paša lūgšanu, līdz uzduries fragmentiem, kurus vairs nekādi nevari nosaukt par sevis personisku lūgšanu. Psalmi runā par nevainību, par atriebību par ciešanu…

Lūgšanas vārdi nāk no Bībeles, ko mēs, ticīgi kristieši nevaram ar lētiem attaisnojumiem noraidīt kā novecojušu vai ignorēt kādu citu iemeslu dēļ, bet tai pat laikā mūsu lūpas negrib laist gaisā lūgšanu, kas nav mūsu pašu.

Tā nu, ja negribam kontrolēt / sagrozīt Rakstus, mūsu dziesma apstājas. Tas nostāda mūs pozīcijā it kā kāds cits, nevis es pats še esmu tas lūdzējs. Tas liek mums domāt, ka vēl kāds cits te ceļ iebildumus par savu nevainību, kāds cits sauc pēc Dieva tiesas, cits ir tas, kas nonācis kādās neizmērāmās ciešanās …bet tas cits nav neviens cits kā Jēzus Kristus.