Pāvils – Dieva mācītais

Es tūdaļ negriezos pēc padoma pie miesas un asinīm, nedz nogāju uz Jeruzālemi pie tiem, kas priekš manis bija apustuļi, bet aizgāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ Damaskā. [Gal.1:16-17]

Viņš grib sacīt, ka pēc tam, kad bija saņēmis no Kristus Evaņģēlija atklāsmi, Damaskā neapspriedās ne ar vienu cilvēku un neprasīja, lai kāds viņam mācītu Evaņģēliju, tāpat arī negāja uz Jeruzalemi pie Pētera un citiem apustuļiem, lai no tiem mācītos Evaņģēliju, bet uzreiz gāja uz Damasku, kur saņēma Kristību no Ananijas, kas viņam uzlika rokas, jo Pāvilam bija vajadzīga ārēji redzama saņemtā aicinājuma zīme un liecība.

Tas nozīmē: nesaticis apustuļus un neprasījis viņiem padomu, es gāju uz Arābiju un tūliņ sāku pildīt savu amatu – sludināt Evaņģēliju pagānu vidū, jo tālab es biju aicināts un saņēmis Dieva atklāsmi.

Pāvils iepriekš nemācās Evaņģēliju ne no viena cilvēka, nedz kāda apustuļa; viņam pietiek ar Debesu aicinājumu un Kristus atklāsmi.

Tā nu visa šī Rakstu vieta ir sava veida atspēkojums tam pierādījumam un pamatojumam, kuru apustuļi bija izmantojuši pret Pāvilu. Tie sacīja, ka viņš ir bijis apustuļu klausītājs un māceklis, bet apustuļi ir dzīvojuši pēc Bauslības, un tāpat arī pats Pāvils ir dzīvojis pēc Bauslības, tādēļ esot nepieciešams. lai arī pagāni ievērotu Bauslības prasības un saņemtu apgraizīšanu.

Lai aizdarītu mutes šādiem apmelotājiem, Pāvils atstāsta šos notikumus.

Viņš saka: pirms savas atgriešanās es nemācījos Evaņģēliju no apustuļiem vai citiem ticīgiem brāļiem. Es to nemācījos arī pēc atgriešanās, bet uzreiz devos uz Damasku, lai sludinātu nevis Mozu un viņa Bauslību, bet Kristu – nevienam neprasot padomu un nesastopot apustuļus.