Vienīgi ticība var gulēt bezrūpībā

Kad mācekļi sakāpa laivā [Mt.8:23b], šķita, ka viņi ir pilnīgi droši, šķita, ka viņiem nav nekādu baiļu. Kāpēc viņi bija droši?

Viņi lūkojās uz skaisto gludo ezeru un bija pilnīgi mierīgi un bezrūpīgi. Taču līdz ar pieaugušo vēju un viļņu brāzmām viņi pazaudēja savu mieru un pieauga bailes. Par Jēzu stāsta, ka viņš gulēja.

Tikai ticība var bezrūpīgi gulēt – tāpēc miegs ir atgādinājums par paradīzi – ticība savu drošību rod vienīgi Dievā. Mācekļi nespēja gulēt, viņu drošība bija zudusi, viņi bija zaudējuši visus balstus, tā bija bijusi nepareizā drošība, tās bija bijušas tikai savādāk ietērptas bailes.

Šāda drošība nepārvar bailes – tā ātri vien pazūd, bailes pārvar vienīgi ticība, kas aiz sevis atstāj visas viltus drošības, kritienus un lūzienus. Ticība, kas netic pati sev, mierīgajai jūrai, apstākļu labvēlībai, saviem vai citu spēkiem, bet gan vienīgi Dievam, neatkarīgi no tā vai plosās vētra vai neplosās, ir vienīgā ticība, kas nav māņticība, kura neved bailēs, bet gan atbrīvo no tām.