Dzīve nav lieta, parādība, jēdziens

Kopš tā laika, kad Jēzus Kristus sacīja par sevi: “ES ESMU dzīvība” (Jņ.14:6), neviena kristīgā, bet arī filozofiskā domāšana vairs nevar paiet garām šis apgalvojumam, un arī tajā ietvertajai patiesībai.

Jēzus paša apgalvojums jebkuru mēģinājumu, izteikt dzīves būtību pašu par sevi, izskaidro kā veltīgu un jau neizdevušos. Kā gan mēs, tik ilgi, kamēr dzīvojam un nepazīstam savas dzīves robežu – nāvi, varam pasacīt, kas ir dzīve pati par sevi.

Mēs varam dzīvi vienīgi dzīvot, bet ne definēt. Jēzus vārds katru domu par dzīvi saista ar Viņa personu.

“ES ESMU dzīvība” Aiz “ES ESMU” vairs nav neviena jautājuma par dzīvi. No jautājuma, kas ir dzīve un dzīvība, šeit izveidojas atbilde, kurš ir dzīvība.

Dzīve nav lieta, parādība, jēdziens, bet gan persona, un, proti, viena noteikta un viena vienīga persona, un šī noteiktā un vienīgā persona ne tajā kas tā ir starp citiem, bet gan pati savā Es, Es – Jēzus.

Jēzus savu Es noliek krasā pretstatā visām domām, jēdzieniem, ceļiem, kas vēlas izveidot dzīves būtību.