Runāšana par cilvēcīgajām robežām

Reliģiozie runā par Dievu, ja savas iespējas izsmēlusi cilvēciskā atziņa (dažreiz tas arī ir no domāšanas slinkuma), vai arī cilvēciskie spēki beigušies, patiesībā tā ir vienmēr deus ex machina, kurai viņi ļauj parādīties, vai nu šķietamu problēmu šķietamai risināšanai vai arī spēks, kad cilvēki padevušies, tātad vienmēr cilvēciskā vājuma, attiecīgi, cilvēcisko robežu izmantošana.

Automātiski tas darbojas tikai tik ilgi, kamēr cilvēki sava paša spēkā robežas grib paplēst plašākas un Dievs kā deus ex machina kļūst lieks.

Runāšana par cilvēcīgajām robežām man vispār sāk šķist apšaubāma, man vienmēr šķiet, ka mēs tā bailīgi būdami, nevēlamies atstāt telpu Dievam.

Es vēlos runāt par Dievu nevis pie robežām esot, bet gan centrā, ne vājajos, bet gan cilvēku dzīvēs un labajā. Pie robežām man šķiet labāk klusēt un neatrisināmo atstāt neatrisinātu.