Bez abstraktas ētikas

Jēzus Kristus persona ir viena un tā pati visos laikos un visās vietās. Arī Kristus baznīca ir viena un tā pati pāri pār visām cilvēku ciltīm.

Tomēr Kristus nav princips, atbilstoši kuram visai pasaulei vajadzētu tikt veidotai. Kristus nav kādas sistēmas pasludinātājs, kas būtu laba šodien, šeit un visos laikos. Kristus nemāca abstraktu ētiku, kurai būtu jātop īstenotai, lai ko tas maksātu. Kristus nebija skolotājs, likumu devējs, bet gan cilvēks, patiess cilvēks kā mēs. Tāpēc Viņš arī nevēlas, lai mēs pirmām kārtām būtu kādas noteiktas mācības skolēni, pārstāvji un aizstāvji, bet gan cilvēki, patiesi cilvēki Dieva priekšā.

Kristus nevis mīlēja kādu teoriju par labo, kā kāds ētikas skolotājs, bet gan mīlēja patieso cilvēku. Viņam nebija kā kādam filozofam interese par “vispārībai derīgo”, bet gan par to, kas kalpo konkrētajam reālajam cilvēkam. Viņam rūpēja nevis tas, lai “rīcības maksima kļūtu par vispārējā likuma principu”, bet lai mana rīcība palīdzētu būt cilvēkam Dieva priekšā.

Tas nenozīmē: Dievs kļuva ideja, princips, programma, vispārībai derīgais, likums, bet gan tas nozīmē, ka Dievs kļuva cilvēks.