Dažādas idejas par pestīšanas ceļu

“Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.” [Sal.pam.16:2]

Cik daudz un dažādas ir idejas par pestīšanas ceļu! Un ikviens domā, ka zina īsto. Svētie Raksti saka: “Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti.” Mēs zinām, ka neviens nejūtas drošāk par garīgi mirušo un aklo pasauli, kas mazāk par visu meklē patiesību.

Viens vieglprātīgi un pašpārliecināti saka: “Esi taisnīgs pret visiem un dari labu, cik daudziem vien spēj, un esi drošs, ka Dievs vairāk neko neprasīs. Dievs ir laipns un taisnīgs.” Cits saka: “Mana sirdsapziņa ir tīra. Es izsūdzu grēkus un dzīvoju krietnu dzīvi, un ticu, ka Kristus ir cietis un miris. Ja ir trūkumi – un neviens nav pilnīgs – Dievs piedos.”

Trešais saka: “Dievs ir redzējis manas lūgšanas un asaras vientulības brīžos. Tas ir mans mierinājums.” Ceturtais: “Dievs ir man žēlīgs, to saka mana sirds un apliecina Viņa žēlastības darbi. Jā, Viņš to paudis man personiski (piemēram, sapnī). Un man par to vairs nav jāraizējas,” utt.

Piektais, kas nopietnāks, saka: “Te vajadzīgs kas vairāk – radikāla atmoda, īsta atgriešanās, ticība un svētdarīšana – tas ir pareizais ceļš.” Bet arī šiem nopietnajiem Kristus saka: “Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs” [Lk.13:24]. Un Pāvils saka: “Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes” [Rom.10:2].

Vienam iepriekš minētā žēlastības kārtība ir kļuvusi nozīmīgāka par pašu Kristu un visu Viņa nopelnu. Otrs tikai runā par ticību. Trešais – tikai par darbiem. Ceturtais visu pestīšanu saskata grēknožēlas un satriektības izjūtās. Piektais runā par sevis aizliegšanu, paša pūlēm, miršanu pasaulei un savai gribai. Sestais saka: “Lielākā lieta ir mīlestība, lūgšana, pazemība un žēlsirdība – tas ir īstais ceļš.” Septītais saka: “Pats svarīgākais man ir Gara un spēka apliecinājumi. Kungs, vai es neesmu Tavā vārdā pravietojis, Tavā vārdā izdzinis velnus un Tavā vārdā darījis daudz brīnišķīgu darbu?” [Mt.7:22].

Tik daudz un vēl vairāk ir atšķirīgu viedokļu un iedomātu glābšanas ceļu, kas kristietībā sastopami pamīšus viens otram. Tur ietvertas daudzas vērtīgas lietas, tikumi un prakses. Un neviens kristietis lai visu to nenicina, bet nopietni izkopj, jo tikai pie patiesiem kristiešiem šīs lietas ir atrodamas to patiesajā veidā. Bet patiesa kristieša atšķirības zīme, kas pierāda, ka šie tikumi ir īsti Gara darbi, nav ticības apliecināšanā.

Tomēr ar visām šīm vērtīgajām lietām pēdējā dienā cilvēks var saņemt šādu atbildi: “Es jūs nekad neesmu pazinis. Ejiet nost no Manis!” Lasiet Mateja evaņģēlija 7:22-23. Tur pats Kungs saka: “Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, .. vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.”

Varbūt kāds jautās: vai Svētie Raksti dod Kristus valstības atšķirības zīmi, kas ļauj atšķirt īsto garīgu ceļu no aplamiem ceļiem? Atbilde ir: paldies Dievam, jā! Tie, kas jau nākuši pie patiesības un kuru acis ir redzīgas, to redz visur Svētajos Rakstos. Viņi redz, ka ir tikai viena izšķirošā lieta. Viņi redz, kas ir raksturīgā iezīme, noslēpums un visas kristietības sirds, proti – Kristus. Tie saprot to šādi: “Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības” [1.Jņ.5:12]. Jo dzīvība ir Dieva Dēlā. Ikviens lai tagad pārbauda savu ticību. Un tas, kas ir nācis pie gaismas, lai pateicas Dievam!

Skaidrs, ka viņam jāgūst zināšanas arī par cita veida garīgumu, vienlaikus paliekot gudram un rūpīgam savā mīlestībā. Daudzi no tiem, kas vēl nav nākuši pie patiesības un dzīvības, pie tā vēl nonāks, īpaši, ja visi ticīgie centīsies tos apgaismot patiesā mīlestībā un gudrībā.

Apkopojot: vieni ir iedegušies par grēknožēlu un nopietnību, citi par mīlestību un pazemību, vēl citi par sevis aizliegšanu un miesas krustāsišanu utt. Tas viss ir labi. Tās visas ir vērtīgas lietas, bet tās vēl nav pati dzīvība. Tās spēj cilvēku vienīgi sagatavot. No svētīgā, apzīmogotā pulka, kas dzied slavu Jēra troņa priekšā, var nākt kāds un sacīt: “Arī es esmu daudz laba darījis. Bet tieši tad, kad pūlējos visvairāk, es pamanīju, ka Dieva acis ir kā uguns liesmas. Es aptvēru, ka pat debesis Viņam nav pietiekami skaidras un ka Dieva spriedums ir daudz augstāks par cilvēku. Un, kad “es nomiru” [Rom.7:9], Kristus tapa mana dziesma, dzīvība un pestīšana. Tagad es visu uzskatu par mēsliem un nešķīstību, salīdzinot ar Kristu. Bet Tas Kungs man devis jaunu dziesmu: “Jo Tu tapi nokauts un esi atpircis mūs Dievam ar Savām asinīm. Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un varu mūžīgi mūžos. Āmen.”