Dieva testaments
Un šī būs Mana derība ar viņiem, kad Es dzēsīšu viņu grēkus. [Rom.11:27]
Varenais Dievs saka: “Šī būs Mana derība ar viņiem, kad Es dzēsīšu viņu grēkus.” Tāds ir Dieva testaments. Pēdējā griba ir neatceļama derība, kad tā apstiprināta ar “novēlētāja nāvi” [Ebr.9:16]. Tā ir viņa pēdējā griba, un tur nekas nav maināms. “Cilvēka pēdējo gribu, kas stājusies spēkā, neviens neatceļ,” piebilst apustulis Vēstulē galatiešiem 3:15.
Tas Kungs saka, ka šādu neatceļamu derību Viņš slēdz ar atkritušo Israēlu. Ko nozīmē šī derība? Tas Kungs saka: “Es dzēsīšu viņu grēkus.” Tā Viņš šo derību raksturo Jeremijas grāmatas 31.nodaļā: jaunā derība nelīdzināsies iepriekšējai, ko Dievs bija slēdzis ar tēviem dienās, kad Viņš ņēma tos pie rokas un izveda no Ēģiptes zemes un tie nonāca pie Sinaja. Nē, tā būs jauna un atšķirīga derība.
Un atšķirība būs šāda: iepriekšējā derībā bauslība bija rakstīta uz cieto un negribīgo siržu akmens plāksnēm, tā bija piespiesta paklausība. Taču jaunajā derībā bauslība būs rakstīta viņu sirdīs un prātos [Ebr.10:16]. Pirmajā derībā grēks netika piedots, bet sodīts. Bet jaunajā derībā Tas Kungs sola piedot cilvēku noziegumus un nepieminēt vairs viņu grēkus [Jer.31:34]. Tādējādi jaunajai derībai ir raksturīga grēku piedošana un sirds pārmaiņa – tā ir žēlastības derība, miera derība un mūžīga derība, kā Tas Kungs tik bieži to sludinājis.
Tādu derību Tas Kungs vēlējās slēgt ar atkritušo Israēlu. Tik neizmērojams ir Dieva žēlastības diženums! Kad Israēls bija briesmīgi grēkojis, kā to liecina šīs tautas vēsture, Tas Kungs apsola tautai tādu derību, kas izdzēsīs visus viņu grēkus. Tiesa gan, pa priekšu Viņš izlēja pār tiem Savas taisnīgās dusmas. Viņš padarīja viņu sirdis aklas. Viņš pārbaudīja tos ar mocībām. Jeruzaleme tika izpostīta, un tauta izklīdināta, bet pēc tam Viņš no jauna tiem gribēja parādīt žēlastību pēc jaunās derības apsolījuma. Viņš pats gribēja tiem piedot un izdzēst viņu grēkus, un nekad vairs nebeigt darīt tiem labu. Tāds ir Dievs Tas Kungs.
Tas viss ir rakstīts mūsu pamācībai. Ja Dievs Tas Kungs apžēlo šādus ļaudis un piedod šādus grēkus kā Israēlam, – ko Viņš neapžēlos, kādus grēkus Viņš nepiedos? Paši briesmīgākie grēki ir tie, ko esam darījuši pēc žēlastības saņemšanas. Nekas mūs nebiedē tik ļoti kā atziņa, ka esam smagi grēkojuši pēc Dieva gribas iepazīšanas un lielas žēlastības saņemšanas.
Tieši tāpat bija ar Israēlu. Kaut arī viņu grēki bija ļoti lieli, tomēr Dievs tiem vēlējās visu piedot, ja vien tie nepaliek neticībā [Rom.11:23]. Pats Kungs vēlas dzēst viņu grēkus, šķīstīt tos salīdzināšanās asinīs un darīt viņiem visiem labu. To pierāda un apstiprina Tā Kunga vārdi Jesajas grāmatas 1:18: “Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.”
Ņem vērā vārdus: “Es dzēsīšu viņu grēkus.” Dieva gods ir smagi aizskarts, bet Viņš vienalga vēlas piedot mums grēkus. Mēs parasti domājam, ka Dievs mums būs labvēlīgs tikai tad, kad tiksim vaļā no grēkiem. Bet šeit tāpat kā citur Dieva vārdā Tas Kungs saka, ka Viņš pats vēlas izdzēst mūsu grēkus.
Un grēku izdzēšana ir divkārtīga: pirmkārt, ar izpirkšanu un piedošanu Viņš atņem grēka vainu tā, ka grēki mūs vairs nepazudina un mēs esam žēlastības valstībā. Un, lai arī grēki joprojām ir mūsu miesā un nereti laužas uz āru, tie mums tomēr vairs netiks pieskaitīti. Dieva priekšā tas ir tā, it kā tie nekad nebūtu bijuši grēki, bet tikai slimības un ciešanas, kuru dēļ Viņš vēlas mūs mierināt. Jā, Viņš patiesi jūt līdzi mūsu vājībām [Ebr.4:15].
Un, otrkārt, Viņš atņems arī grēka varu, un grēks pār mums vairs nevaldīs. Mēs spēsim iet pa citu dzīves ceļu nekā pasaule. Tas Kungs ar Savu Garu un pārmācību nogalinās mūsos grēku un svētīs visu mūsu būtību. Pārdomā to! To darīs Tas Kungs!
Mēs parasti domājam: pat ja Kristus dēļ Dievs piedod mūsu grēkus, tomēr mums pašiem šie grēki ir jāizravē un jānodod nāvē. Taču Tas Kungs saka: “Savus baušļus Es došu viņu sirdīs un rakstīšu tos viņu prātā” [Ebr.10:16]. “Es likšu Savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis un nepaliktu Man atkal neuzticīgi” [Jer 32:40].
“Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta” [Fil.2:13]. “Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva” [2.Kor.3:5]. Tādējādi viss sods un pamudinājumi mums māca visas lietas meklēt pie Dieva, lūgt un saņemt visu žēlastību no Viņa un slavēt vienīgi Viņu.
Ieskaties