Ticība nāk no uzklausīšanas

Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele. [Jes.55:3]

Redzi, kā pravietis šeit apliecina visu Svēto Rakstu galveno mācību, ka Dieva priekšā mēs esam taisnoti ticībā. Pāvils saka: “Ticība nāk no sludināšanas [klausīšanās]” [Rom.10:17]. Un Kristus: “Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis” [Jņ.15:3]. Jūs neesat darījuši neko vairāk kā klausījušies Manu runu, un ticība ir dzimusi jūsu sirdīs. Jūs esat tīri. Un to saka pats Kristus, kas tiesās mūs pēdējā dienā.

Visi Svētie Raksti saista pestīšanu un mūžīgo svētlaimi ar īso vārdiņu “ticība”. Un tāpēc mēs vēlamies savu uzmanību koncentrēt uz šo jautājumu: kā cilvēks nāk pie ticības? Un kas ir ticība? Ar to ir jāsaskaras ikvienam cilvēkam, kas meklē pestīšanu, un no tās ir atkarīga mūžīgā svētlaime.

Klausies, ko saka Svētais Gars: “Uzklausiet, un jūsu dvēsele atspirgs.” Tikai uzklausiet! Ticība nāk no uzklausīšanas. Ticība nenāk pati no sevis. Tie ir maldi, ja vienīgi domājam un domājam, prātojam un prātojam, bet neklausāmies, ko saka Dievs. Ne jau tādā veidā nāk ticība. Tā nenāk vienīgi tāpēc, ka vēlamies un gaidām Svēto Garu. Tā nenāk tāpēc, ka mudinām savu sirdi ticēt. Nē, Kristus saka, tā nāk “caur Manu Vārdu”.

Apstājies un uzklausi Dievu runājam. Pieņem Dieva vārdus un tici, ka Viņš nemelo. Vienalga, ko esi pelnījis vai cik nožēlojama ir tava atgriešanās, lai cik mazs tu jūties savā sirdī – ja vien tu turēsi Dievu pie vārda un ar sirds ticību saņemsi Viņa liecību par Kristu –, tad arī tev būs Pestītājs un viss, ko Viņš pelnījis.

Ievēro, cik vērtīgi ir vārdi, ko apustulis runāja Vēstulē romiešiem 10:6–8: “Bet taisnība, kas tiek iegūta ticībā, saka tā: nesaki savā sirdī: kas uzkāps debesīs? – tas ir, lai novestu zemē Kristu, – nedz arī: kas nokāps bezdibenī? – tas ir, lai uzceltu Kristu no miroņiem, – bet kā viņa saka? – Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, – proti, ticības vārds, ko mēs sludinām.”

Apustulis grib teikt: nemeklē Kristu šur un tur, nemeklē nedrošās vietās, miglainā un bezgalīgā tālumā. Ko saka Svētie Raksti? Tuvu ir tas vārds. Uzklausi to! Tev ir dots vārds – ticības vārds! Jā, bet Kristus? Vai tu nedzirdi! Tev ir dots Dieva vārds! Pieņem Dieva vārdu, un tev būs Kristus.

Tu domā, ka Kristus ir tik tālu prom – augstumos vai dziļumos. Tu stiepies pēc Viņa bezgalīgos tālumos. Taču tev tas nav jādara, saka apustulis. Tuvu ir tas vārds, proti, ticības vārds. Ja tu saņem šo vārdu, tu saņem Kristu, jo tai pašā brīdī, kad vārds par Kristu iemājo tavā sirdī, tev ir Kristus ar visiem Viņa darbiem un viss, kas ietverts šais vārdos.

Tādā veidā ticība glābj. Dievs tev dod vārdu, tu to saņem, un tai pašā brīdī tev ir viss, ko šis vārds apsola un kas tajā ietverts. Tieši to Kristus visu laiku mums vēlējās mācīt, staigādams apkārt un palīdzēdams visiem vienīgi ar vārdiem. Viņš sacīja vārdu, un tie ticēja vārdam, un tūdaļ tā arī notika.

Jāņa evaņģēlija 4.nodaļā ir piemērs šai mācībai – stāsts par galma vīru. Viņa dēls bija tuvu nāvei, un viņš devās pie Jēzus un lūdza Viņu nākt un dziedināt viņa dēlu. Bet Jēzus sākumā nosodīja neticību, sacīdams: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Bet galma vīrs joprojām turpināja Viņu lūgt. Tomēr Kristus negāja viņam līdz.

Ko Viņš darīja? Viņš deva viņam vārdu un teica: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” “Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Bet viņš bija tik tālu prom no savām mājām, ka tikai otrajā dienā viņš satika savus kalpus, kas bija sūtīti, lai tam pavēstītu: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un, kad viņš vaicāja par stundu, kad tam kļuvis labāk, viņš konstatēja, ka tā bijusi tā pati stunda, kurā Jēzus teica: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” T. i., tā bija stunda, kad viņš pieņēma ticības vārdu.

Bet ko nozīmē dzīvot ticībā [2.Kor.5:7]? Šis vīrs nesaņēma neko redzamu, nedz arī Kristus devās viņam līdzi, nedz arī Viņš deva viņam līdzi kādas zāles. Nē, viņš nesaņēma pilnīgi neko, ko varētu redzēt vai just. Viņš saņēma vienīgi vārdu. Un ar šo vārdu viņš devās prom. Garās nakts laikā viņam bija jāsamierinās vienīgi ar vārdu. Pēc tam viņš saņēma vēstis no saviem kalpiem. Tāpat arī mums ir jābūt mierā ar vārdu no mūsu Kunga. Mums ir jādzīvo ticībā, neredzot pilnīgi neko no piepildījuma.

To ir ļoti būtiski ierakstīt sev sirdī. Jo tas ir neaptverami, cik ilgas, mokošas un novārdzinošas agonijas ir nepieciešamas daudzām dvēselēm, lai atrautos no savām sajūtām un aptvertu šo noslēpumu, ka mums jāsāk ar Kristus vārda uzklausīšanu, pieņemšanu un paļaušanos. Pirms mēs ticam, mēs visu laiku gribam kaut ko just savā sirdī un iegūt jūtamu Gara dzīves pieredzi. Bet tas ar mums nenotiks, iekams nebūsim saņēmuši vārdu.