Kad ceremonijas un rituāli lieki
“Tad ķēniņš sacīja Cadokam: “Nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā! Ja jau es atradīšu labvēlību Tā Kunga acīs, tad Viņš arī mani atvedīs atpakaļ un man ļaus redzēt Viņupašu ar Viņa mājokli. Bet, ja Viņš sacīs tā: man nav nekādas patikas pie tevis, – tad redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!”” [2.Sam.15:25-26]
Dāvids bija izmisis. Viņa paša dēls Absoloms bija sarīkojis pret viņu dumpi. Tā vien šķita, ka visi grasījās Absolomam sekot, un Dāvidam nekas cits neatlika, kā bēgt no Jeruzalemes.
Augstais priesteris Cadoks gribēja Dāvidam palīdzēt. No svētnīcas vissvētākās vietas paņēmis derības šķirstu, Cadoks izgāja ar to Dāvidam un viņa vīriem pretī.
Viņš sprieda šādi: ja paņemsim līdzi Dieva šķirstu, Tas Kungs noteikti būs ar mums!
Tomēr Dāvids tam nepiekrita un bija tālredzīgāks par augsto priesteri: ja pats Dievs negribēs būt kopā ar mums, tad derības šķirsts mums neko nelīdzēs. Liec šķirstu atpakaļ svētnīcā, kur Dievs tam ir lēmis atrasties. Nekādas ceremonijas vai rituāli mums nespēs nodrošināt Dieva palīdzību un klātbūtni.
Dāvids bija sapratis galveno: viss ir atkarīgs tikai no tā, vai Dievs mūs atzīst par Savējiem. Ja Viņš atzīst, viss būs labi. Ja ne, viss ir zudis.
Kaut mēs šo patiesību spētu iegaumēt un allaž paturētu prātā!
Gan dzīves gaišajās un labajās, gan arī sliktajās un grūtajās dienās man vienmēr jāatceras, ka izšķirošais ir – vai Dievs mani pieņem kā Savu bērnu. Šīs patiesības priekšā visi pārējie dzīves šķēršļi vai tūlītēja izglābšanās ir mazāk svarīga.
Tas Kungs ar labpatiku uzlūko cilvēku, kas Viņu bīstas, dzīvo Viņa priekšā ar tīru sirdsapziņu un gūst patvērumu Viņa Dēlā Jēzū Kristū.
“Tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas” [2.Lku.16:9].
Ieskaties