Pret bailēm no nāves
Tavā rokā es nododu savu garu. [Ps.31:6]
Ja Dievs ļautu mums nāvē saskatīt dzīvību vai rādītu mūsu dvēselēm vietu, ceļu un veidu, kā tikt pāri nāves tumsai, kur atrast pamatu un atsperties, tad nāve nebūtu rūgta un biedējoša, bet drīzāk līdzinātos lēcienam pār seklu strautu, kuram abās pusēs redzami un sajūtami stingri krasti.
Taču Viņš neko tādu mums nerāda, tādēļ mums nākas lēkt no šīs dzīves drošā pamata un krasta tieši bezdibenī, kur nekas nav redzams, nedz sajūtams, kur mūsu kājas neatrod nekādu atbalstu; mums jāpaļaujas vienīgi uz Dieva padomu un lēmumu – gluži kā notika ar Jonu, kad viņš no kuģa tika iemests jūrā, visas dzīvās radības pamests, nevarēdams rast nekādu pamatu, nedz patvērumu. Viņš paļāvās tikai uz Dieva gādību.
Ja arī man būtu jāiekrīt velnam rīklē, es varu tverties pie Dieva vārda, un tas izvedīs mani cauri visām briesmām. Es palikšu tur, kur ir Dieva vārds.

Ieskaties
Vigilia Nativitatis
Brīnišķīgs, neizsakāms un nenovērtējams
Kur nu ir tavs Kristus?
Kā un kāpēc es sludinu
Viss tiek uzturēts ar Dieva vārdu
Kas ir elkdievība?