Atgādini manu misiju

“Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē. Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.” [Jņ.17:18-19]

Tā Jēzus lūdz par Saviem mācekļiem un arī par mums, kas šodien saucamies Viņa vārdā.

Līdz ar ticību Jēzum mēs esam ieguvuši atziņu, ka pasaulē Viņu sūtīja Debesu Tēvs. Mēs zinām, ka neviens nav runājis līdzīgi Jēzum un galvenais – tikai un vienīgi Viņš, Dieva Dēls, spēj glābt grēcinieku.

Tāpat no Jēzus vārdiem uzzinām, ka Viņš sūta pasaulē arī mūs. Tā ir mūsu prātam neiedomājama patiesība!

Savu lielo pestīšanas darbu Jēzus paveica viens pats. Neviena nebija blakus un neviens nepalīdzēja, kad Viņš saņēma Dieva dusmu spriedumu un izpirka visas pasaules grēkus. Jēzus visu paveica tik pilnīgi un nevainojami, ka nekas nebija jāpieliek vai jāuzlabo.

Savukārt tagad Jēzus pestīšanas nopelns ir jānes plašā pasaulē un šis uzdevums jāveic Viņa mācekļiem. Mums visiem, kas esam Kristus mācekļi, ir uzticēts sludināt un apliecināt grēcinieku Glābēju Jēzu.

Savā dzīvē mēs esam nodarbināti ar daudzām lietām, tāpēc vienmēr atgādināsim sev par šo misiju, par kuru augstākas mums nav.

Jautājums arvien ir tāds: kā mēs rīkosimies? Vai, būdami Jēzus sūtīti, mēs ziedosim sevi augstajam uzdevumam, ko Viņš mums uzticējis?

Skotu reformators Džons Noks, gulēdams uz nāves gultas, savai sievai teica: “Izlasi to vietu, kur es pirmoreiz izmetu enkuru.” Viņa sieva ļoti labi saprata, ko vīrs ar šiem vārdiem domāja, un lasīja Jāņa evaņģēlija 17.nodaļu – Augstā priestera aizlūgšanu.

Jā, ir labi un svētīgi, ka arī mēs “izmetam enkuru” pie Viņa, kurš kā mūsu Aizlūdzējs debesīs par mums visiem nesa šo lūgšanu!

Lai Dievs palīdz, ka arī mums, visiem Viņa bērniem, ir drošs enkurs pie Kunga Jēzus un mēs patiesi esam Viņa liecinieki šajā pasaulē