Sapnis par kristīgu kopību

Tas, kurš savu sapni par kristīgo kopību mīl vairāk nekā kopību pašu, kļūst par ikvienas kristīgas sadraudzības grāvēju, lai cik cēli, godīgi un nopietni būtu viņa nolūki.

Dievs ienīst sapņošanu, jo tā dara cilvēku lepnu un pārlieku prasīgu. Tas, kurš izsapņo kādu kopienas vīziju, pieprasa no Dieva, no citiem un sevis paša, lai šī vīzija tiktu piepildīta. Viņš kristiešu kopībā ienāk kā prasītājs, ievieš paša likumu un pēc tā tiesā brāļus un pat Dievu.

Tāds cilvēks ir ieņēmis drošu pozīciju un ir kā dzīvs pārmetums visiem pārējiem brāļu lokā. Viņš izturas tā, it kā viņš būtu pirmais, kurš dibinās šādu kristīgu kopību un kura idejas apvienos cilvēkus. Ja kas neatbilst viņa prātam, tad viņš jūtas nodots. Ja viņa sapnis izšķīst, tad, viņaprāt, sabrūk arī visa kopība.

Tā kā Dievs jau sen ir devis vienīgo mūsu kopības pamatu un jau sen mūs ir vienojis ar citiem kristiešiem vienā miesā Jēzū Kristū, pirms vēl mēs sākām dzīvot kopībā ar viņiem, mēs nevaram uzstāties kā pieprasītāji, bet kā pateicīgi saņēmēji, kam dāvināta kopīga dzīve ar citiem kristiešiem.

Mēs sakām paldies Dievam par to, ko Viņš mums darījis. Mēs pateicamies Dievam, ka Viņš mums dāvā brāļus, kas dzīvo Viņa aicinājumā, piedošanā un apsolījumā. Mēs nezūdāmies par to, ko Dievs mums nedod, bet gan nesam pateicību Viņam par to, ko Viņš mums dāvā ik dienas.