Kad pietrūkst cilvēcīgās gudrības

“Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs.” [Ps.37:5]

Tas Kungs mēdz izjaukt pašus gudrākos padomus, turpretī uzcelt un stiprināt tādus, kuri šķiet tik vāji un nicināmi, ka ikvienu tie ievestu izmisumā. Un Viņš no mums gaida to, ko 50. psalmā ir pavēlējis: “Piesauc mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi!”

Jo, kad viss ir zudis un gājis bojā, kad cilvēki nezina vairs nekāda padoma, kad viss ir samaitāts tā, ka jākliedz – mums jāiznīkst un jāiet bojā – tad Dievs ir klāt un saka: Es gribu, lai tu nepazustu.

Tā nu ir jāpaļaujas uz Dievu arī tad, kad esam bruņoti ar vislabāko un gudrāko padomu, mums arī nav jāzaudē dūša un jāatmet cerības, kad pietrūkst cilvēku gudrības un palīdzības, bet jādomā un jāsaka tā: “Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju..” Viņš var izpostīt, pārvērst par elli visskaistākos padomus un no visvārgākā padoma radīt Debesis. Jo Viņš ir visspēcīgais Radītājs.

Es nevaru krist tik dziļi, ka Viņš mani nespētu izcelt; es nevaru sēdēt tik augstu, ka Viņš nespētu mani nogāzt zemē.