Uzmodināt no pelniem

“Upurē to [Īzāku] tur [Morija zemē] par dedzināmo upuri.” [1.Moz.22:2]

Ābrahams neatkāpjas no apsolījuma, lai gan saskata acīm redzamu pretrunu; jo starp nāvi un dzīvību nav nekāda vidējā stāvokļa.

Ābrahams cieši turas pie apsolījuma un piedēvē dievišķajai Majestātei šo varu – atkal uzmodināt viņa mirušo dēlu. Kā iepriekš Ābrahams ir redzējis, ka no viņa pamirušās miesas un neauglīgās mātes piedzims apsolītais dēls, tāpat viņš tagad tic, ka Īzaks atkal tiks uzmodināts, kaut arī jau būtu aprakts un pārvērties pelnos, tā, ka viņam tomēr būs pēcnācēji – kā vēstulē ebrejiem (11:19) sacīts: “Viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt.”

Tātad Ābrahams ir labi sapratis mācību par mirušo augšāmcelšanos un tikai ar šīs mācības palīdzību atrisinājis pretrunu, kas citādi nav atrisināma.

Viņš ir domājis tā: šodien man vēl ir dēls, bet rīt nebūs nekā vairāk, kā vien pelni. Es nezinu, cik ilgi tie paliks izkaisīti, taču zinu, ka dēls atkal taps dzīvs – vienalga, vai tas piepildīsies manas dzīves laikā, vai tūkstoš gadus pēc manas nāves; jo Vārds saka, ka no šī Īzaka, kam jākļūst par pelniem, celsies apsolītais Pēcnācējs.

Tādēļ ir labi jāsatver un jāpatur šis mierinājums, proti, ka to, ko Dievs reiz sacījis, Viņš nemaina. Ja esi kristīts un Kristībā tev apsolīta Dieva Valstība, tad tev jāzina, ka šis apsolījums ir Dieva Vārds, kas nevar tikt mainīts, tādēļ tu nevienam nedrīksti ļaut sevi no tā novērst.