Dieva Baznīcas pulcēšanās

“Un Ābrahams cēla teltis, gāja un apmetās pie Mamres ozoliem Hebronā; un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam.” [1.Moz.13:18]

Īpaši rūpīgi Mozus norāda, ka šai vietā Ābrahams cēlis altāri Tam Kungam, tas ir, ka viņš – kā jau iepriekš sacīts – šajā vietā ir mācījis ļaudīm pareizu dievkalpojumu.

Tas ir ievērojams mierinājums, ka Dievs pulcina arī daļu no pagānu ļaudīm, aicina un dara tos par Ābrahamam apsolītās svētības līdzmantiniekiem; jo, ja Mamre nebūtu bijis dievbijīgs vīrs, kas līdz ar Ābrahamu ticējis Dievam un uzklausījis Ābrahama sludināto Dieva Vārdu, tad viņš nebūtu devis tam pajumti, un Ābrahams arī nebūtu gribējis pie viņa apmesties.

Tā nu šajā laikā Dievam arī pagānu vidū ir bijuši ļaudis, kuri Viņu atzinuši un Viņam pareizi kalpojuši. Tos Viņš brīnumainā veidā ar svēto tēvu starpniecību ir aicinājis – saskaņā ar apsolījumu, kas dots iepriekš, 12. nodaļas 3. pantā: “Tevī būs svētītas visas zemes ciltis,” tas ir, svētība paliks ar tevi, tā, ka it visur, kur tu nonāksi, tavs sludināšanas amats nesīs svētību arī citiem.

Un svētie tēvi ir veltījuši lielas pūles tam, lai daudzus cittautiešus vestu pie Dieva atziņas. Tādēļ Ābrahams ne tikai rūpējas par sava nama uzturēšanu, bet arī ceļ altāri; tur viņš māca par patieso reliģiju un publiski notur dievkalpojumu. Tā nu arī šis amorietis Mamre ar saviem brāļiem nāk šajā kopībā – te pulcējas liela Dieva Baznīca.