Kristības pārvaldītāji

Parasti Kristību sniedz ordinēti baznīcas mācītāji, jo viņi ir Kristus pārstāvji draudzēs. Mēs neuzstājam uz to tikai kā uz labas kārtības jautājumu, jo citādi mēs diez vai atšķirtos no Kalvina.

Ceturtais evaņģēlijs norāda uz Jēzus saistību ar kristīšanu (Jņ.3:22), bet tūlīt pievieno, ka “Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi” (Jņ.4:2). C. H. Dods un Raimonds Brauns apgalvo, ka šī neatbilstība norāda uz dažādiem evaņģēlija autoriem. Daudz ticamāku risinājumu ir piedāvājis Džons A. T. Robinsons, kas uzskata, ka Jānis pats sevi pārlabo: Jēzus mācekļi veica Kristību Viņa vietā, un Viņš pats patiesībā to nedarīja.* Jēzus ir devis Saviem mācekļiem pavēli kristīt jau pirms pavēles, kas atrodama Mt.28:19. Tāpat, pabarojot piecus tūkstošus, mācekļi un nevis Jēzus bija tie, kas izdalīja brīnumainā kārtā pavairoto maizi (Jņ.6:11–13).

Jāņa piezīmei, ka Jēzus pats nevienu nekristīja, ir teoloģiska nozīme: Kristības iedarbība nav atkarīga no tā, vai Jēzus pats to veic. Patiesībā Viņš to arī nedarīja! Kad tika dibināta baznīca, apustuļi neuzskatīja sevi tikai par Dieva vārda kalpiem (Lk.1:2), bet arī par sakramentu pārvaldītājiem.** Tie, kas ir kristīti pēc Jēzus uzņemšanas debesīs, nav zaudējuši neko no Viņa pestīšanas dāvanām un apsolījumiem, kuri ir doti baznīcai Kristībā. Kristī joprojām tie, kas atrodas Jēzus vietā. Jēzus vēsturiskā klātbūtne neko negarantē. Kristus klātbūtne Kristībā garantē visu. Luteram tā pilnā mērā sniedz Kristu un Svēto Garu.

Luterāņu izpratni par Kristību, kura ir saistīta ar baznīcu, nedrīkst sajaukt ar Kalvina uzskatu, ka derīga ir tikai tāda Kristība, ko veic baznīcas iecelti mācītāji dievkalpojumā. Luterāņu izpratnē draudze dievkalpojumā manifestē vienu svētu baznīcu, ko ir atpircis Kristus. Draudze kā iesaistīta kopiena Kristībai neko nepievieno. Kristība pieder baznīcai kā Kristus miesai un nevis kā ticīgo apvienībai.***

Kalvina norādījums, ka tikai mācītāji var kristīt, un viņa ārkārtas Kristības aizliegums ir viņa teoloģijas izpratnes atslēga. Kristība tikai apstiprina ticīgo bērniem viņu kā derības dalībnieku iepriekšējo stāvokli. Tādējādi tā nav nepieciešama. Visbeidzot, sakramenti nav saistīti ar žēlastības saņemšanu. Pīpers atzīmē, ka kalvinistu izpratnē Kristība nespēj sniegt žēlastību. Viņiem laju veikta Kristība ir dievišķās pavēles apvainojums. Pārkāpjot apgraizīšanas vai Kristības noteikumus,

Dieva derībai ir nodarīts liels kaitējums.****

Kalvinam ir būtiski, lai Dieva pavēles tiktu turētas. Viņš visbriesmīgākajiem vārdiem izsakās par Ciporu kā par Bauslības pārkāpēju, jo viņa apgraizīja savu dēlu, kad viņas vīrs Mozus atteicās to darīt. Pēc mūsu domām, viņa rīkojās slavējami. Luters apgraizīšanu, tāpat kā Kristību, uzskatīja par Dieva žēlastības darbu bērniem, nevis par Bauslības izpausmi. Tam, kurš veica šos rituālus, bija otršķirīga nozīme. Ja nav iespējams atrast mācītāju, kas kristītu zīdaiņus, tad vecākiem nav citas izejas kā darīt to pašiem. Kalvins aplūko apgraizīšanu un Kristību vienādā gaismā, bet viņam abi šie rituāli ir likumi – nevis pavēles ar apsolījumiem, bet likumi, kam ir jāpaklausa. Ieklausieties Kalvinā:

Cipora vismazāk gribēja pakalpot Dievam.

Saskaņā ar Kalvinu vēl lielāks nekā Ciporas grēks būtu tad, ja sieviete kristītu! Mēs šeit gribam uzsvērt, ka sievietes, kas kristī zīdaiņus šādos apstākļos, kalpo Dievam, bērniem un baznīcai – un lielais grēcinieks ir Kalvins!

** – Jāatzīmē, ka, paēdinot piecus tūkstošus, mācekļi un nevis Jēzus izdalīja brīnumaini pavairoto maizi ļaudīm (Mt.14:19, arī Jņ.6:12). Tā mācekļi sagatavojās sakramentu pārvaldīšanai, kas viņiem būs jāveic pēc Jēzus augšāmcelšanās.

*** – Kristīšanas tiesības nepieder tikai vienam cilvēkam. Šajā ziņā laju veiktu ārkārtas Kristību atzīst un apstiprina mācītājs, kura vietā darbojies lajs. To nevar apstiprināt jebkurš garīdznieks, bet tikai pastāvīgais tās draudzes mācītājs, par kuras locekli tiek uzņemts kristītais. Romas katoļu baznīcā īpaši nozīmēti laji var veikt Kristību. Iestiprināšanas rituālu, kas arī tiek uzskatīts par iniciācijas sakramentu, var veikt tikai bīskaps.

**** – Tāda pati attieksme Kalvinam ir attiecībā uz Svētā Vakarēdiena svinēšanu. Luterāņi varētu viņam piekrist attiecībā uz to, kas drīkst pasniegt Svēto Vakarēdienu, bet ne tādu iemeslu dēļ, kādus min Kalvins.