Mācība par Kristus amatu

Dieva Dēla iemiesošanās notika, lai tiktu paveikts Dieva pestīšnas darbs, kuru Dievs bija plānojis jau kopš mūžības (Jņ.17:4; 3:16; Mt.18:11; Lk.19:10; 1.Tim.1:15).

Augsburgas ticības apliecība pasludina:

Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu svētlaimīgās un šķīstās Jaunavas Marijas miesās [..], lai mūs salīdzinātu ar Tēvu un taptu upuris ne tikai par iedzimto vainu, bet arī par visiem cilvēku aktuālajiem grēkiem.

Tādējādi, viss ko Kristus kā Dievcilvēks paveica savā pazemošanās stāvoklī (Lk.1:30-31; Mt.1:21, 25; Lk.2:21) un ko Viņš kā tāds joprojām dara savā paaugstināšanas stāvoklī, attiecas uz Viņa dievišķo amatu jeb veikumu.

Runājot par Kristus viduātaja amatu, Kvenštets raksta:

Vidutāja amats ir funkcija, kura piemīt visai Dievcilvēka personai un sastāv no teantropiskām darbībām, ar kuru funkciju palīdzību Kristus, izmantojot abas savas dabas, tās iegūstot un pielietojot, ir pilnībā veicis un vēl tagad turpina veikt visu, kas nepieciešams mūsu pestīšanai.

Īsāk izsakoties, Kristus vidutāja amats sevī ietver visu, ko Viņš paveica mūsu pestīšanai un ko Viņš joprojām dara, lai nodrošinātu cilvēkiem pestīšanu.

Ja tiek vaicāts: “Kad Kristus sāka veikt savas vidutāja funkcijas?” tad mēs atbildam: a) Ne tikai kopš savas Kristības brīža, kas patiešām kalpoja kā svinīga ievadīšana Viņa publiskajā vidutāja amatā, bet b) jau kopš paša savas iemiesošanās brīža, tā kā Viņa ieņemšana, dzimšana, apgraizīšana, paklausība Tēvam utt. tika paveikta grēkā kritušās un pazudušās cilvēces pestīšanas labad (Gal.4:4-5; 1.Jņ.3:8).

Tiek, kuri uzskata, ka Dieva Dēls iemiesojās nevis cilvēces pestīšanas labad,  bet gan kādu citu iemeslu dēļ (sociniāņi, pelagiāņi, Šleiermahers, mūsdienu teologi: “Kristus nāca kā otrais Ādams, lai līdz pilnībai attīstītu radību”), ir pretrunā Rakstiem, kuri skaidri māca, ka Kristus nāca pasaulē vienīgi pestīt grēciniekus (Jņ.3:16; 1.Tim.1:15; 1.Jņ.4:9-10).

Ja tiek vaicāts, kādēļ Λόγος iemiesojās vienīgi pēc četriem gadu tūkstošiem*, Raksti mums nesniedz citādu atbildi, kā vienīgi to, ka Dievam tā labpatikās (Gal.4:4-5).

Kā grēkā kritušās cilvēces Pestītājam, Kristum bija jāveic trīs atsevišķi darbi:

• Viņam bija jāmāca cilvēkiem, kā gūt pestīšanu (Lk.4:18; Jņ.1:18; Ebr.1:1; Mt.17:5);
• Viņam bija jāsalīdzina pasaule ar Dievu (2.Kor.5:18-19; Mt.20:28; Rom.5:10; 1.Jņ.2:2);
• kā Baznīcas Galvai un kā visuma suverēnajam Valdniekam Viņam bija jāpārvalda gan sava Baznīca, gan visas citas lietas (Lk.1:33; Ef.1:20-23; Jņ.18:33-37).

Tādēļ mēs runājam par Kristus trīskāršo amatu: a) profētisko, b) priesterisko un c) ķēnišķo. Kā dievišķs Pravietis, Priesteris un Ķēniņš Mesija ir attēlots jau Vecajā Derībā (5.Moz.18:15-19; Ps.110; 2:6-12).

Visas Kristus, mūsu Pravieša, Priestera un Ķēniņa veiktās darbības ir teantropiskas; citiem vārdiem, visu, ko Kristus veic mūsu pestīšanai, Viņš dara saskaņā ar abām savām dabām.

Lai arī pašā Kristū šie trīs amati nekad nav tikuši nodalīti jeb nošķirti viens no otra, mēs atbalstām šādu klasifikāciju** tādēļ, ka tā skaidrāk atklāj Kristus pavekto darbu, lai arī daži teologi apvieno Kristus profētisko un priesterisko amatu, tādējādi gūstot vienīgi divus Kristus amatus.

** – Trīskāršais amats.