Viņš ir augšāmcēlies, un Viņš ir šeit!

Četru darbību shēmā Sakraments tiek izprasts kā kaut kas, ko mēs piedāvājam Dievam. Bez šaubām nav nepareizi, ja mēs sniedzam Dievam savu pateicību un slavēšanu kā atbildi uz Dieva dāvanām.

Tomēr Sakramenta būtība ir tas, ko Dievs dara un sniedz mums, un tas ir galvenais. Mūsu atbildes reakcija nav Sakraments, un tā ir otršķirīga. Četru darbību shēma neņem vērā šo atšķirību un Dieva sevis sniegšanu draudzei pārvērš par baznīcas upurēšanos Dievam, tā Sakramantu atkal padarot par upuri. Šādi spriedelējot otrā plānā tiek atbīdīta Kunga miesas un asiņu patiesā klātbūtne Sakramentā, un līdz ar to arī Sakramenta iestādīšanas vārdu spēks, ar kuriem taču Kungs ir “saistījis savu pavēli un darbību”.*

Visbeidzot, nevajadzētu pārāk zemu novērtēt Jēra Kāzu mielastu, kas ir tik pievilcīgs misijas darbā. Pastāv ieskats, ka regulāra Svētā Vakarēdiena svinēšana ir šķērslis „izaugsmei”, tāpēc to varbūt vajadzētu noturēt kaut kur slepenībā, citā vietā un laikā, nevis galvenajā svētdienas dievkalpojumā, lai nemulsinātu jaunpienācējus! Vai nav zīmīgi, ka tāds, kurš sevi dēvē par „gnostiķi jūdaistu” spiests izteikt nožēlu par to, ka kristieši ir pazaudējuši Sakramentu? –

Bez reālas Kristus miesas klātbūtnes draudzes dievkalpojumā, baptists paliek viens ar savu Bībeli.

Vēl zīmīgāka ir kāda New York Times reliģisko lietu korespondenta, ortodoksa jūdaista Ari Goldmena reakcija. Viņa grāmata “Meklējot Dievu Harvardā” ir kā labvēlīgi noskaņota žurnālista bezrūpīga pastaiga pa reliģiskā „plurālisma” zvērudārzu, proti, Harvardas Teoloģijas fakultāti. Tomēr grāmata sniedz vairāk. Tā ir arī dedzīgs un vaļsirdīgs vēstījums par cilvēka meklējumiem pēc patiesības. Atsaucot atmiņā aizlūguma misi par mirušajiem, ar kuru sākās viņa piedzīvojumi Harvardā, Goldmans atzīstas:

Neraugoties uz visu manu jūdaisko audzināšanu un tūkstošiem noskaitīto be racha**, mani kaut kas neatturami vilka pie Vakarēdiena, kas ir katoļu mises kulminācija.

Viņš pat iedomājas sevi citu komunikantu pulkā nākam pie priestera:

Es izdzirdu viņu nočukstam – Kristus miesa – sniedzot oblāti pie manām lūpām. Es noskaitu savu be racha, pateicoties Visvarenajam par zemes maizi. Es atveru muti un ēdu Viņa miesu.

Uzlabodams katoļu oficiālo teoloģiju par misi, Goldmans pretnostata pasīvo Sakramenta saņemšanu un enerģisko sniegšanos pēc biskvītiem un vīna ebreju kiduša*** mielastā:

Atver muti un tev pie lūpām tiek pielikts kauss „uz grēku piedošanu”. Netiek prasīti nekādi pūliņi. Tikai nodod sevi Jēzus ziņā un būsi glābts. Cik ļoti tas atšķiras no jūdu pieejas šai lietai – jūdam ir nemitīgi jāpelna sava izpirkšana, lai kur tas nebūtu – vai pie kiduša galda, auditorijā vai tirgū.

Mēs kaunamies liturģijas? Kaunamies Sakramenta? Kaunamies Jēzus? Nē, labs misijas darbs nav iespējams, izejot uz dažādiem kompromisiem un tajā pašā laikā savus vissvētākos dārgumus slēpjot zem pūra. Šos Evaņģēlija dārgumus – Garu, ūdeni un asinis nedrīkst slēpt, tiem jābūt brīvi pieejamiem, tie jāsludina un jāsniedz par prieku un pamācību Kristus svētajai tautai! Vecās Derības nosacījumu „ēnā” (Kol.2:17) upuris tika sadalīts trīs daļās – Dievam, priesteriem un ģimenes upura maltītei.

Turpretī Jaunās Derības realitāte – „miesa” – ir kaut kas daudz labāks. Dievs saņem pilnīgu upuri pie krusta; Sakramentā Viņš to sniedz mums visā pilnībā – paša Kunga miesu un asinis līdz ar visu, ko tās izcīnījušas mums un mūsu pestīšanai; un kā pateicību Viņš prasa mūs pašus visā pilnībā, mūsu miesu par dzīvu upuri (Rom.12:1) „liturģijā pēc liturģijas”, tas ir, mūsu ikdienas dzīvē. Viņš – augšāmceltais Kungs – kā uzvarētājs atgriežas no krusta un kapa, atdāvājot ieguvumu savai dārgajai līgavai baznīcai. Ikviena Tā Kunga diena ir Lieldienas, ticībai būtiska notikuma svētki (1.Kor.15). (Krievu valodā svētdienu pat sauc par voskreseņje – augšāmcelšanās!) Apustuliskā baznīca apzinājās dziļo saistību starp Sakramentu un augšāmcelšanos, un Kunga miesas un asiņu mielastā saskatīja Augšāmceltā nemitīgu atgriešanos pie savējiem, bet nu jau neredzamā veidā. „Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic” (Jņ.20:29)!

** – “Esi svētīts” – tradicionāla ebreju lūgšana pirms maltītes.

*** – Svētības lūgšana pār (vīna) kausu pirms ģimenes kopīgās maltītes brīvdienās un sabatā, pēc kuras tiek sniegtas apkārt maizes. Tikai pēc šīs ceremonijas mielasts var sākties.