Jēzus vienmēr ir gatavs mūs uzņemt Debesu valstībā

“Bet Viņš, to dzirdēdams, sacīja: “Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem. Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”” [Mt.9:12-13]

Pirmā un svarīgākā patiesība, kas izriet no vārdiem “Jēzus pieņem grēciniekus”, ir tāda, ka Kristus nevēlas būt kopā ar cilvēkiem, kuri neatzīst sevi par grēciniekiem. Tas, protams, nenozīmē, ka Viņš nespēj baudīt patiesi dievbijīgu un taisnīgu cilvēku sabiedrību un ka gūst gandarījumu tikai no ļauniem un bezdievīgiem cilvēkiem. Kā psalmists saka: “Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba. Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev.” [Ps.5:5] Ja mēs būtu tikpat dievbijīgi un tikpat taisnīgi kā tad, kad Dievs pirmo reizi radīja cilvēku, mēs joprojām būtu dārgi un patīkami Dieva Dēlam. (Bet tādā gadījumā Viņš nebūtu kļuvis par cilvēku un nebūtu ienācis pasaulē, jo nebūtu bijusi vajadzība pēc Glābēja un Pestītāja.) Jēzum bija jānāk uz zemes, jo, kā teica svētais Pāvils, visi cilvēki ir grēcinieki un viņiem visiem trūkst dievišķās godības. Mēs bijām slimi savā dvēselē, nāvīgi un mūžīgi slimi; un Kristus nāca kā ārsts, lai atjaunotu mūsu veselību.

Pēc savas dabas mēs esam lieli, pazuduši un sodu pelnījuši grēcinieki, un ne mums, nedz kādai citai radībai šai pasaulē nav spēka mūs dziedināt. Kamēr mēs izliekamies par paštaisniem, Kristus mums patiesībā nemaz nerūp. Ko dod mūsu došanās uz baznīcu, ja mēs no sirds nesakām: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs” [Lk.18:13]? Kāds labums no Kristības vai Evaņģēlija, vai Svētā Vakarēdiena, ja mēs to nepieņemam kā grēcinieki? Uz tiem, kuri joprojām uzskata, ka viņi paši var sevi attīrīt un ka viņiem nemaz nevajag, lai Kristus viņus mazgātu tīrus, attiecas uz Pēteri teiktais vārds: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” [Jņ.13:8] Īsāk sakot, ja mēs nevēlamies atzīt, ka esam nabaga pazuduši grēcinieki, tad mēs paši atsakāmies no Kristus. Tad patiesība, ka “Jēzus pieņem grēciniekus”, mums, tāpat kā farizejiem un rakstu mācītājiem, paliek kā klupšanas akmens un šķērslis glābšanai. Tad tas paliek kā bauslības zibens no Sinaja, kā spriedums, kas vēsta par mūžīgo nolādēšanu. Tāpēc tas ir tik neizsakāmi labi, ja atzīstam savu grēcīgo stāvokli un gūstam neizsakāmu mierinājumu no vārdiem “Jēzus pieņem grēciniekus”.

Kad farizeji un rakstu mācītāji tos, kas tuvojās Jēzum, sauca par “grēciniekiem”, viņiem bija pilnīga taisnība. Daži no viņiem bija lieli grēcinieki. Piemēram, nodokļu iekasētāji bija atklāti tautas apkrāpēji. Sieviete, kas mazgāja Jēzus kājas ar savām asarām un žāvēja ar saviem matiem, bija bēdīgi slavena netikle. Vienīgais, kas atšķīra grēciniekus, kas tuvojās Kristum, no tiem, kas to nedarīja, nebija tas, ka viņu grēki bija mazāk nozīmīgi nekā citu grēki, bet gan tas, ka viņi pilnībā atzina sevi par grēciniekiem un meklēja piedošanu pie Jēzus.

Ak, cik liels mierinājums slēpjas vārdos “Jēzus pieņem grēciniekus”! Neatkarīgi no tā, cik lielus grēkus esi izdarījis, nenocietini savu sirdi, bet atzīsti savus grēkus un dodies pie Jēzus. Viņš tevi uzņems. Nevilcinies tāpēc, ka esi grēkojis ilgu laiku vai tāpēc, ka domā, ka tavi grēki ir tik lieli, ka tos vairs nevar piedot. Atceries Pēteri, kurš trīs reizes noliedza savu Kungu. Atceries Saulu, kurš vajāja Dieva Baznīcu un izsmēja Viņa Vārdu. Atceries zagli pie krusta, kurš bija laupītājs un slepkava. Jēzus katru no viņiem laipni uzņēma, un tāpat Viņš pieņems arī tevi. Pat, ja tavu grēku ir tik daudz, cik matiņu uz tavas galvas un tik daudz kā smilšu graudu pludmalē, tu vari saņemt piedošanu Kristū.

“Jēzus pieņem grēciniekus.” Lai šie vārdi mūs mierina vienmēr, pat līdz mūsu nāves stundai. Viņš vienmēr ir gatavs mūs uzņemt un mums palīdzēt ieiet Viņa Debesu valstībā.