Tici, un tā tu tiksi izglābts!

“Ak, Kungs! Vai Tavas acis neraugās uz patiesību?” [Jer.5:3]

Nav citas Svēto Rakstu mācības, kas pasaulei būtu vairāk aizskaroša, kā tā, kas sludina, ka cilvēks kļūst taisns un svētīts Dieva priekšā tikai ticības dēļ, un, ka ikviens, kurš netic, tiks sodīts. Cilvēki nevar saprast, kā ticībai vai neticībai noteiktām mīklainām mācībām, kas ir pretrunīgas mūsu saprātam, var tikt piešķirta tāda vērtība. “Kāpēc lai Dievam – kādu dienu – interesētu, kam cilvēks ir ticējis?” viņi saka sev. “Drīzāk Dievam vajadzētu uzdot mums jautājumu: “Kā tu esi mīlējis?””

Dievs ir gan taisnīgs, gan objektīvs. Tāpēc lielākajai daļai cilvēku nav iedomājams, ka Viņš uzņemtu Debesīs ļaunu cilvēku tikai tāpēc, ka viņš ir ticējis visam Bībelē un ka Viņš uz visiem laikiem atstumtu tikumīgu, cēlu cilvēku, jo viņš nespēja visam ticēt. Vēl viņi uzsver, ka “katra reliģija taču saka cilvēkam: “Tici, un tā tu tiksi izglābts!” Ebreju rabīns pieprasa ticību savam Talmudam, hinduists savām Vēdām, musulmanis savam Korānam, pagānu elku priesteris saviem svētajiem dokumentiem un kristietis savai Bībelei. Starp kristiešiem ir neskaitāmi novirzieni, kas katrs apgalvo: “Ticiet tam, kam mēs ticam, tad jūs tiksit izglābti” Kurš gan varētu izlemt, kura ticība ir pareizākā?”

Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka labākā izeja no šī sarežģītā stāvokļa ir tā, ka katrs var ticēt tam, kam vēlas, un ka viss galu galā ir atkarīgs no tā, vai cilvēks mīl. Ja viņš dzīvo labu dzīvi, viņš var ticēt, kam vien vēlas. Viņš var būt ebrejs vai musulmanis, pagāns vai kristietis, Bībelei ticīgais vai zinātnei ticīgais, Dieva pielūdzējs vai ateists, – visos gadījumos viņš tomēr tiks izglābts. Pastāv plaši izplatīts uzskats, ka dažādās reliģijas ir tikai atšķirīgas formas vienai patiesai kalpošanai Dievam, dažādi ceļi, kas visi ved uz Debesīm. Cilvēki domā, ka kādu dienu mēs sapratīsim, cik muļķīgi bija uztraukties par to, kura ticība ir pareizākā, nicinot un noraidot visas pārējās ticības. Viņi apgalvo, ka Debesīs Dievs sacīs gan pagāniem, gan ebrejiem, gan musulmaņiem, gan kristiešiem: “Jūs visi esat Mani bērni. Jūs esat Mani saukuši dažādos vārdos. Kristietis mani sauc par Kristu, jūds sauc par Jahvi, hinduists Mani sauc par Brahma, musulmanis par Allāhu, indiāņi Mani sauc par Lielo Garu, bet citi Mani sauc par saprātu, par dabu, par sauli, par mēnesi vai zvaigznēm. Bet jūs visi esat Mani pielūguši. Šī iemesla dēļ salabstiet un izstiepiet brālīgu roku viens otram pretī. Šeit vairs nav strīdu!” Viņi iedomājas, ka tad visi kopā dziedās: “Mēs visi ticam vienam Dievam.”

Šāda ticība tagad piepilda ļoti daudzas sirdis. Patiesībā tā ir kaila neticība. Ikviens, kurš tic, ka visas ticības ir vienādas un ka visām ir vienādas tiesības uzskatīt savu mācību par patiesību, būtībā netic nekam. Kurš gan varēja iedomāties, ka šāda veida prātuļojumi būs sastopami kristīgajā pasaulē? Tomēr, saskaņā ar Svētajos Rakstos atrodamajiem pravietojumiem, tā tam ir jābūt. Jo par Pēdējiem laikiem ir teikts: “Tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību,” [2.Tes.2:10-12] un: “Kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls.” [2.Kor.4:4]

Galvenais iemesls, kāpēc mācība, ka ticība Kristum glābj, tagad ir nepatīkama tik daudziem, ir tas, ka šie cilvēki ir nomaldījušies un nekad nav pazinuši patieso kristīgo ticību. Ja kristīgā ticība būtu nekas cits kā pasaulīga pieķeršanās noteiktām mīklainām mācībām kā patiesām, ja cilvēkam varētu būt kristīgā ticība un viņš varētu vienlaikus palikt savos grēkos, tad mēs varētu saprast, kāpēc daudzi cilvēki domā, ka nav nozīmes, vai viņa ticība ir kristīga vai jūdaiska, vai pagānu vai turku. Bet patiesā ticība, kurai Svētie Raksti piedēvē pestīšanu, ir kaut kas pavisam cits. Šai ticībai ir tik liels spēks, ka cilvēks, kurš to nes savā sirdī, ar to pilnībā izmainās. Viņš kļūst par jaunu cilvēku, kurš dzīvo patiesi dievbijīgu dzīvi. Patiesa ticība paveic to, ko nekas cits pasaulē nespēj izmainīt cilvēkā.