Jaunās Derības modelis – gans un ganāmais pulks

Pestītājs savam māceklim Pēterim deva apustulisko uzdevumu: “Kop manus jērus.. gani manas avis.. kop manas avis” (Jņ.21:15-17). Tātad vieni ir tie, kas kopj un citi – tie, kuri tiek apkopti, vieni gana, un citi tiek ganīti.

Savā pirmajā vēstulē Pēteris piekodina otrās paaudzes Evaņģēlija kalpotājiem: “..ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā” (1.Pēt.5:2). To pašu saka apustulis Pāvils Efezas prezbiteriem vai bīskapiem (Ap.d.20:28). Timotejam viņš raksta: “Pievērsies sev un mācībai, nekad nenovērsies, jo, tā darīdams, tu izglābsi gan sevi, gan savus klausītājus” (1.Tim.4:16); un: “..visu, ko no manis esi dzirdējis daudzu liecinieku priekšā, nodod tālāk uzticamiem cilvēkiem, kas arī citus spētu mācīt” (2.Tim.2:2). Tādējādi baznīcā pēc Dieva norādījuma ir gani un avis, sludinātāji un klausītāji, tie, kas māca, un tie, kuri mācās (Gal.6:6), citiem vārdiem sakot, “trauki”, no kuriem tiek izliets, un “trauki”, kuros tiek ieliets!

Jājautā, – ar ko viņi tiek piepildīti? Vienīgā iespējamā atbilde – ar paša Labā Gana dievišķo ēdienu un dzērienu (Jņ.6) un nevis ar kāda cilvēka personīgajiem sasniegumiem, īpašībām vai “dāvanām”. Vienīgi viltus mācītāji ir pilni paši ar sevi (Rom.16:18; 2.Kor.10:12; 11:20)! Uzticamie Evaņģēlija sludinātāji atzīst sevi par māla traukiem un nejauc sevi ar tiem dzīvu darošajiem dārgumiem, ko viņiem uzticēts nest (2.Kor.3:5-6; 4:7). Paši no sevis viņi ir tukši, tāpat kā pārējie “trauki”, kuriem viņi kalpo. Viņiem ir vajadzīga tā pati pārdabiskā barība, kas visiem pārējiem kristiešiem.

Tomēr atšķirībā no pārējiem Evaņģēlija kalpi ir atbildīgi Dieva pestījošo noslēpumu namturi (1.Kor.4:1), kuru kalpošana saviem ticības brāļiem ir tieši šo neizsīkstošo bagātību izdalīšana (Lk.12:42) Dieva vārda pasludinājumā un sakramentos. Tas ir šis “daudz lielākais” Jaunās Derības Gara un taisnošanas kalpošanas spožums (2.Kor.3:7-11). Izšķirošais jautājums ir, – vai Kristū ir reāls piedošanas, dzīvības un pestīšanas bagātību avots, kuras tiek apsolītas, piedāvātas un patiešām izdalītas izsalkušiem un izslāpušiem grēciniekiem Dieva vārda pasludinājumā, grēku piedošanā, Kristībā un Svētajā Vakarēdienā paša Kunga visusvētajā miesā un asinīs? Ja atbilde ir – jā, tad šie svētie pestīšanas līdzekļi būs tie, kas pilnībā nosaka visu baznīcas dzīvi, dievkalpošanu un misiju.

Tādēļ kristietībā viss ir iekārtots, lai ik dienas mēs saņemam pilnīgu grēku piedošanu caur vārdu un zīmēm, lai mierinātu un iedrošinātu mūsu sirdsapziņu, kamēr mēs šeit dzīvojam.

Un, ja viss tiešām tā ir, tad ir nepieciešams “publisks dievkalpojums”, Evaņģēlija kalpošana Kristus un Viņa baznīcas vārdā.

Nav nekādas nozīmes tam, cik liels briedums vai svētums kristiešiem būtu šajā dzīvē, Dieva priekšā viņi vienmēr ir un paliek tukši trauki, izsalkuši un izslāpuši pēc taisnīguma un tādējādi alkstoši pēc “tīrā [Dieva vārda] piena” (1.Pēt.2:2).

Tie tver pēc ēdina gluži kā vajāts briedis, karstuma un slāpju mocīts, kā 42. psalmā lasām: Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis! Tas ir, kā briedis ilgojas pēc skaidra ūdens, tik ļoti es ilgojos pēc Dieva vārda, absolūcijas un Sakramenta.

Kristus Evaņģēlija kalpošanas un sakramentu mērķis tieši ir apmierināt šo izsalkumu un slāpes (Augsburgas ticības apliecība, V). Tāpēc mūsu baznīca vienmēr ir uzskatījusi, ka kalpošana noteikti ir evaņģēlisks iestādījums.

Protams, nevarētu gaidīt šādu izpratni no cilvēkiem, kas netic, ka Evaņģēlijs un sakramenti tiešām ir spēcīgi un iedarbīgi žēlastības līdzekļi, kuri rada ticību. Tāpēc, viņuprāt, mācītāja amatam ir jāatrod kāds cits pielietojums. Baznīcas izaugsmes kustībā tipiska ir domāšana, ka visi ir kalpotāji, kuri lieto katrs savas īpašās “dāvanas”. Tādējādi “mācītāja” jeb vadošā kalpotāja (vai kalpotājas!) uzdevums ir režisēt savu kolēģu kalpošanu ar katra īpašajām dāvanām un nodrošināt baznīcu ar koordinējošu “vīziju”. Līdz ar to šis amats pārsvarā kļūst par pamudinātāja, ne vairs Evaņģēlija pestījošo dārgumu izdalītāja amatu. Un šī amata kalpošana vairs nav evaņģēliska, bet ir kļuvusi bauslībnieciska, tādējādi tai ir pilnīgi cita izpratne par Evaņģēliju. Būt par Dieva noslēpumu namturi ir viena lieta, par ģenerālsekretāru – pilnīgi kas cits.