Nepiecišamais, lai atgrieztu un izglābtu cilvēku

“Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.”” [Lk.16:19-31]

Bagātais vīrs visu savu dzīvi bija nodzīvojis ļoti spoži un bezrūpīgi. Tā kā viņš bija laimīgs, tad uzskatīja, ka Dievs ir viņa Draugs. Bet, kad bija pienācis laiks nomirt un atstāt visu savu zemes bagātību, viņš atklāja, ka ir nodzīvojis dzīvi briesmīgos maldos. Ar šausmām bagātais vīrs saprata, ka Dievs ir viņa ienaidnieks, tāpat kā viņš ir Dieva ienaidnieks. Tā vietā, lai tiktu uzņemts Debesīs, kā bija cerējis, viņš piedzīvoja, ka tiek iemests ellē. Cilvēks, kurš šai saulē bija bijis ļoti bagāts, tagad bija kļuvis mūžīgi nabags. Cilvēks, kurš agrāk bija ģērbies tikai purpurā un smalkā audeklā, tagad bija kails un elles uguns liesmu ieskauts. Cilvēks, kurš savulaik bija izbaudījis visus zemes priekus, tagad veltīgi ilgojās pēc ūdens piliena, lai atvēsinātu izkaltušo mēli. Kad viņam tika liegts šis atvieglojums, tas iedomājās par saviem pieciem brāļiem, kuri arī dzīvoja kļūdainā pārliecībā, ka viņiem nav jāuztraucas par savu dvēseļu nākotni. Vīrs baidījās, ka viņa ciešanas tiks palielinātas, kad tie ieradīsies pie viņa šajā moku vietā. Tāpēc tas lūdza Ābrahamu sūtīt to no mūžības, lai viņš kā aculiecinieks varētu raksturot brāļiem elles soda mokas, kuras cieta, un liktu viņiem atgriezties no grēkiem, kamēr tie vēl dzīvo uz zemes.

Bet ko Ābrahams teica? “Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.” [Lk.16:29] Tad vīrs, esot elles ciešanās, atcerējās, ka arī viņš vēl dzīvs esot bija dzirdējis Dieva Vārdu, bet tomēr neatgriezās no saviem grēkiem. Tāpēc viņš atbildēja: “Nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos.” [Lk.16:30] Bet Ābrahams palika nemainīgs savos vārdos. “Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” [Lk.16:31] Ābrahams tādējādi paziņoja, ka nekas cits debesīs un virs zemes nevar izglābt cilvēku, kā vien Dieva vārds.

Mūsdienās daudzi cilvēki joprojām tic, tāpat kā bagātais vīrs. Viņi ir pārliecināti, ka Dieva Vārds nav pietiekams, lai atgrieztu un izglābtu cilvēku. Daudzi krietni cilvēki, viņuprāt, Bībelē atrod daudz ko priekš sevis aizvainojošu, un, zinot, ka viņu saprāts ir Dieva dāvana, tie nespēj noticēt, ka Svētajiem Rakstiem, kas viņiem ir nesaprotami un pretrunīgi, vispār ir kāda vērtība. Tāpēc, ja Dievs grib, lai visi ticētu Kristum, viņi maldīgi secina, ka ar Dieva Vārdu neesot pietiekami un lai cilvēks atgrieztos un tiktu izglābts ir nepieciešami kādi pilnīgi citi līdzekļi. Viņi iedomājas, ka noteikti spētu ieraudzīt gaismu, ja būtu pieredzējuši ārkārtīgi lielu brīnumu, kā, piemēram, ja mirušie augšāmceltos, lai ziņotu par ticīgo un neticīgo likteņiem kapa otrā pusē, vai arī, ja pasaulē parādītos daudz debesu godībā tērptu eņģeļu, lai sludinātu par Dieva mūžīgo gribu attiecībā uz cilvēku. Protams, vislabākais scenārijs, viņuprāt, būtu, ja Dievs Sevi redzami atklātu cilvēkiem un pastāstītu tiem, ko Viņš sagaida, lai tie darītu savas pestīšanās labad. Tas, bez šaubām, visus šaubīgos un neticīgos acumirklī pietuvinātu ticībai, kā arī pārveidotu visus kristietības ienaidniekus par tās labākajiem draugiem.

Bet tas viss ir izkropļotas domāšanas sekas grēkus nenožēlojoša cilvēka prātā. Kad Izraēla tautai bija šaubas par tās nākotni, pravietis sauca: “Bet, kad jums sacīs: “Jums jāprasa zīlniekiem un pareģiem, kas muld un čukst,” – tad atsakait: “Vai tad tautai nav jāgriežas pie sava Dieva? Jeb vai tai ar jautājumiem par dzīvajiem jāgriežas pie mirušajiem? Jāturas pie bauslības un liecības! Ja nē, tad tādam runātājam neausīs rīta gaisma!”” [Jes.8:19-20]

Tāpēc tas, ko Ābrahāms atbildēja bagātajam cilvēkam, paliek patiesība priekš visiem visos laikos: “Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.”