Mīl viens otru

Kas īsti ir kristīgā draudze, ja starp daudzajām derīgajām un jaukajām aktivitātēm, kas tajā var notikt, nav skaidri ieraugāms un acīmredzams kas ļoti nepieciešams, proti, ka draudzes locekļi vienkārši mīl viens otru?

Kādu iespaidu baznīca rada pati sev un pasaulei, ja pat savu svarīgāko uzdevumu tā neuztver nopietni?

Ja kaut kas cilvēcisks agrīnajā baznīcā varēja pārliecināt pagānus, tad tas vienkārši bija šis – tie varēja pavisam skaidri paši ar savām acīm redzēt, ka divi kaimiņi, kungs ar vergu un nesaskaņās esoši brāļi pēkšņi vairs nebija viens pret otru, bet viens ar otru un viens par otru. Kad viņi kļuva par kristiešiem, tie piedzīvoja radikālas ārējas izmaiņas.

Vai mēs domājam, ka mums nekas vairs nav jāmaina, ja jau esam kristieši? Vai mums labāk nebūtu jāsaka: Ja mēs tiešām kļūtu par kristiešiem, tad nekavējoties mūsu dzīvēs daudz kas izmainītos?

Vai šie vārdi nav spriedums kristīgām draudzēm? Tajās var notiek dažādas aktivitātes kā ierasts, tās var pulcēties baznīcās, un tās pat var darīt daudz labu lietu, tomēr, ja tām nav mīlestības, tad tas nav nekas. [1.Kor.13:2]