Īsta un nenovērtējama brīvība

“Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” [Gal.5:1]

Tas nozīme: esiet nelokāmi, esiet nevis pārdroši, bet stingri, neguliet un neiemiedziet, bet stāviet. Ir nepieciešama modrība un pastāvība, lai spētu paturēt brīvību, kurā Kristus jūs ir atbrīvojis, jo sātanam ir liels naids pret Evaņģēlija gaismu, tas ir, pret mācību par žēlastību, brīvību, mierinājumu un dzīvību.

Tādēļ – kad viņš redz šo gaismu atspīdam, viņš stājas tai pretī ar visiem vējiem un vētrām, lai to apslāpētu. Tādēļ Pāvils atgādina, ka dievbijīgie nedrīkst snaust, nedz justies pārlieku droši, bet viņiem ir jābūt labi sagatavotiem, lai drosmīgi cīnītos pret sātanu, un tas nevarētu viņiem atņemt brīvību, ko Kristus ir izcīnījis viņu labā.

Tā ir brīvība, “kurai Kristus mūs ir atbrīvojis” — brīvība ne no kādas miesīgas kalpības, bet brīvība no mūžīgas dusmības. Kur? Sirdsapziņā. Te mūsu brīvība paliek, un tālāk tā nesniedzas. Jo Kristus ir mūs atbrīvojis garīgi, tā ka mūsu sirdsapziņa ir brīva un priecīga, nebaidīdamas no nākamās dusmības. Tā ir īsta un nenovērtējama brīvība, ar kuru salīdzinājumā pārējo brīvību lielums un godība ir tikai sīks piliens, salīdzinot ar jūru.

Šai brīvībai seko vēl cita — Kristū esam droši un brīvi no Bauslības, grēka, no nāves. velna varas, elles utt. Tāpat kā Dieva dusmība vairs nevar mūs biedēt, tā arī grēks, Bauslība vairs nevar mūs apsūdzēt un pazudināt. Tie tomēr nevar iedzīt mūs izmisuma, jo ticība, kas uzveic pasauli, jo Kristus mani no tam ir atbrīvojis.

Kaitīgās iedomas par to, ka Bauslība spēj sniegt taisnību, ir ļoti stingri pieķērušās cilvēka prātam.

Tā nu Pāvils šajā runā izmanto ļoti dedzīgus vārdus. Viņš ļoti vēlas panākt, lai galatieši atgrieztos, nepieņemtu no viltus apustuļiem šo nepanesamo jūgu un neļautu sevi no jauna pakļaut kalpībai.