241. Ko mēs kopā ar visu pareizās mācības Baznīcu apliecinām par taisnošanu?


Vārda “radīt” nozīme

Lai gan vārds “radīt” Rakstos ir lietots dažādā nozīmē, tomēr Pirmajā Mozus grāmatā tiek lietots īpašs ebreju vārds (בָּרָא – bara’), kas apraksta unikālu, īpašu Dieva darbību.

Vārda "radīt" nozīme

“Šim darbības vārdam ir dziļa teoloģiska nozīme, jo tā priekšmets ir vienīgi Dievs. Tikai Dievs var radīt vārda bara’ nozīmē.”

Ja vārds Dievs (‘elohim) ne vienmēr (lai gan parasti tas tomēr ir tā) Bībelē ir lietots attiecībā uz vienīgo patieso Dievu, tad vārds bara’ – radīt tiek attiecināts vienīgi un tikai uz Dievu. Tādējādi tas, ka Bībeles pirmie vārdi runā par vienīgo patieso Dievu, izriet nevis no vispārīga rakstura Dieva vārda (‘elohim) lietošanas, bet no vārda, kurš apraksta Dieva darbību, “vārda, kurš apraksta unikāli dievišķas attiecības ar pasauli. Tas, kurš radīja (bara’) debesis un zemi pēc Bībeles definīcijas ir vienīgais patiesais Dievs.. Vārds bara’ ebreju Bībelē atrodams 48 reizes un ne reizes šeit vai vēlākajos ebreju rakstos.. tas neattiecas ne uz vienu citu kā tikai uz Dievu.”

Lai gan tehniskā nozīmē vārds bara’ ne vienmēr nozīmē radīt no nekā, Bībeles panti, kur bara’ nav lietots poētiskā nozīmē liecina, ka autors ar šo vārdu vēlas ļoti precīzi pateikt, ka Dievs kaut ko ir radījis no nekā. ŠĪ mācība senajā baznīcā kalpoja, “kā vienīgā adekvātā alternatīva iepretī grieķu idejām par mūžīgu matēriju un gnostiķu emanāciju uzskaitījumam.”

Jau sākotnēji kristiešu vidū Bībeles radīšanas stāsts tika saprasts kā unikāls Radītāja darbības apraksts, atšķirīgs no senajiem radīšanas mītiem un citām kosmoloģijām. Jānis paskaidro, ka Dieva radīšanas darbs ir noticis caur Vārdu un nekas, kas ir radīts nav radīts bez viņa.

Šāda izpratne atrodama arī citviet Jaunajā Derībā. Piemēram, Pirmajā vēstulē korintiešiem (8:6) Pāvils runā gan par Dievu Tēvu, gan Kristu kā par Radītāju. Līdzīgā veidā Pāvils runā arī citviet savos rakstos: “No viņa un caur viņu, un uz viņu ir visas lietas.” (Rom.11:36). To, ko Pāvils šeit saka par Dievu vispār, Pirmajā Vēstulē korintiešiem viņš attiecina arī uz Kristu, attiecinot uz Dievu divas prepozīcijas, kas apraksta Dieva kā Radītāja attiecības ar visu radīto “no”, “priekš” vai “uz”, bet trešo prepozīciju “caur” viņš attiecina uz Kristu.

Pāvila vārdiem no Vēstules romiešiem ir daudz paralēļu jūdu rakstos, kas liecina, ka Pāvils šeit vienkārši citē visiem zināmu jūdu formulējumu. Tas liecina, ka Dievs ir ne tikai radīšanas cēlonis – visas lietas ir no viņa, un radīšanas mērķis – priekš viņa visas lietas, bet arī instrumentālais cēlonis – caur viņu visas lietas. Dievs viens vienīgais ir tas, kurš rada! Tā ir jūdiem raksturīga pārliecība, ka izņemot vienu vienīgo Dievu neviens cits nepiedalās viņa radīšanas darbā, bet Pāvils šajā īpašajā Dieva radīšanas darbā iekļauj arī Kristu, piedēvējot viņam instrumentālā cēloņa lomu – Dieva radīšanas darbs notiek caur Kristu.

Pāvils šeit tātad saka, ka Kristus ir tas pats, ko Vecā Derība sauca par Dieva Vārdu vai Gudrību, vai arī abi kopā. Nav svarīgi Vārds vai Gudrība, jo jūdi zināja un sacīja, ka Dievs savu radīšanas darbu veicis caur savu Vārdu vai Gudrību. Pāvilam tas dod iespēju parādīt, kā tieši radīšanas darbā ir iesaistīts Kristus, nekompromitējot jūdu ticību vienam Dievam. Pašu jūdu vidū šāda izpratne, izšķirot Dieva identitātē Vārdu un Gudrību pastāvēja – Dievs radīja ar Vārdu un blakus viņam bija viņa Gudrība. Vārds un Gudrība piederēja Dieva identitātei, tam, kas Dievs ir. Vārds un Gudrība bija kaut kas, ko jūdi izšķīra, bet nekad nenodalīja no paša Dieva. Vārds un Gudrība bija daļa no tā, kas Dievs ir, daļa no viņa identitātes. Un Pāvils šeit tieši to pašu saka par Jēzu. Vispirms viņš nošķir vienu Dievu no visiem pagānu dieviem, apstiprina jūdu ticību vienam Dievam un tad iekļauj šajā ticībā vienam Dievam arī Jēzu un dara to jūdiem pazīstamā veidā. Viņš nevis pievieno Jēzu vienam Dievam, bet gan iekļauj viņu vienā Dievā, saglabājot unikālo jūdu izpratni par vienu Dievu. Pāvilam tas nav Dievs pluss Kristus, bet Kristus Dievā, kur Dievs bez Kristus nemaz nebūtu Dievs.

“Vārds pilnībā atspoguļo visu, kas ir Tēvs, paužot visu, kas vien kaut kad varētu tikt radīts. Dievs Tēvs rada to, ko viņš redz attēlotu savā Vārdā, un tādējādi nekas nav radīt bez Vārda.”

Tādēļ Pāvils sauc Kristu par neredzamā Dieva attēlu, visas radības pirmdzimto, “jo caur viņu ir viss, kas radīts gan debesīs, gan virs zemes – redzamais un neredzamais.. viņš ir pirms visa, un viss ir dibināts viņā.” (1.Kol.15-17). Šajā izpratnē Kristus ir “Iesākums”, par kuru vēsta pirmais Bībeles vārds.

Tā kā visa Dieva radītā pasaule sakņojas, rod savu pamatu un piepildījumu Dieva Vārdā, kas aptverams tikai ticībā, tad arī saprotams, ka fiziskās esamības pamati nav atrodami un izskaidrojami ar zinātniskās pētniecības metodēm. Zinātne nespēj sasniegt Dievu un tādējādi arī esamības dziļākā būtība un jēga tai paliek apslēpta. Ir nepieciešams Svētais Gars, kurš caur Dieva rakstīto vārdu, vestu cilvēku pie mūžīgā Dieva Vārda – Kristus un līdz ar to pie visas atziņas un gudrības pilnības (Ef.3:16-19).

Tādējādi Dieva tauta kļūst daļa no Kristus miesas pilnības, kas pati saņem visu pilnību no Dieva (Ef.1:23). Sekojoši apjaušam, ka Dieva radīšana un tās mērķis tālu pārsniedz racionālās cilvēka prāta iespējas. Šo dievišķo patiesību kā mūžības noslēpumu nav iespējams racionāli pilnīgi aprakstīt, bet to var tikai piedzīvot, augot un sakņojoties Kristū, līdz laiku piepildījumā sasniegsim jaunās pasaules godību, kur visu redzēsim nevis vairs pastarpināti, bet tieši vai, sekojot Pāvila ebreju izteiksmes veidam, – “vaigu vaigā” (1.Kor.13:12).

Tādējādi radīšana caur Dieva Vārdu izceļ Dievu kā labestīgu, mīlošu personisku un dzīvu būtni, kas nekādā gadījumā nav saprotams tikai kā kāds bezpersonisks spēks, enerģija vai princips.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.