Vissvētākais upuris

Un viņu labā Es pats svētījos nāvē. [Jņ.17:19]

Jēzus šo piebilst, lai aizķertu liekuļus un svētuma tēlotājus. Pēc lūgšanas, lai Tēvs tos svētī savā Vārdā, kāds varētu jautāt: Kāds Vārds mums sniedz un nes svētdarīšanu?

Tie noteikti nebūs desmit baušļi. Lai gan tie ir Dieva Vārds, gan svēti, tie nevar dot svētdarīšanu par kuru tiek runāts šeit, kas dara mūs svētus Dieva priekšā, jo mēs ar saviem pašu spēkiem varam piepildīt to, ko tie mums pavēl, nedz tie var šķīstīt sirdi, kad ārēji [ar rokām nevis sirdi] tiek darīti pavēlētie darbi.

Jēzus “svētījos” šeit lieto Vecās Derības nozīmē. Mozus laikā par svētītiem tika saukti tie, kas pienesa upurus, upurējot vēršus vai jērus, vai kviešu, vai miltus, vai vīnu, vai kādu citu lietu, kas, nodota priestera rokās, pārstāja būt ikdienišķa lieta, bet tika saukta par nošķirtu Dievam un svētītu.

Maniem kristiešiem, saka Kristus, nepieciešams cits upuris, kas viņus patiesi svētdarīs, un tas ir paveicams Man upurējot pašam sevi viņu labā.

Šie vārdi nav jāsaprot tādā nozīmē, ka Kristum bija nepieciešams svētīties kā tādam, kas iepriekš nav bijis svēts. Kristus bija svēts jau no mātes miesām. “Svētīties” šeit nozīmē piepildīt un veikt priestera amatu.

Es pienesīšu svētu upuri un pildīšu priestera amatu. Un kas tas būs? “Es pats svētījos nāvē”, proti, Es pats būšu pienesums un cietējs. Es upurēju sevi kā svētu upuri viņu labā.