Tautas dziednieki

Šajā vērtību un atziņu sajukuma laikā iztrūcinātais uz reizē pašapzinīgais cilvēks labprāt pieķeras dažādiem neparastiem un eksotiskiem piedāvājumiem, kurus šodien plašā klāstā piedāvā gan kultūrā, gan reliģijā, gan medicīnā. Kāds pazīstams ārsts, zinātņu doktors, akadēmiķis, reiz kādā intervijā vaicāts par to, vai viņš ir ticīgs, atbildēja ļoti zīmīgā veidā: “Jā, es esmu ļoti ticīgs! Vēl vairāk – es esmu māņticīgs!”

Šī naivi atklātā atbilde diezgan labi ilustrē to, kas notiek mūsu sabiedrībā, mūsdienu cilvēka apziņā: no vienas puses – augsta izglītība un zinātniskā kvalifikācija, no otras – šķietami pilnīgi pretējs pasaules uzskats, kas pasmelts šā laikmeta saduļķotajā domāšanā. Un tieši medicīnā tas izpaužas īpaši uzskatāmi: austrumu un rietumu, Alpu un Tibetas, tradicionālā un netradicionālā, tautas un jaunāko zinātnes atziņu medicīna mēģina sadzīvot gan cilvēku apziņā, gan medicīnas iestādēs. Protams, ir tādi godīgi zinātnes pētījumi un atklājumi, kas vērīgāk ielūkojas gandrīz jau aizmirstajā ārstniecības augu un dabas līdzekļu izmantošanas pieredzē, taču ir liels daudzums tādu “eksperimentu”, kuri pašā labākajā gadījumā ir tikai bezkaunīga naudas izkrāpšana, kas apdraud tikai maku, bet sliktākajā – nopietns noziegums, kas apdraud cilvēka veselību un apdraud arī viņa dvēseli.

Absurdi un nejēdzīgi no medicīnas viedokļa izklausās apgalvojumi, ka “šīs zāles palīdzēs pret visām slimībām, ka tās bez bažām var lietot gan zīdainis, gan sirmgalvis un ka var bez bažām lietot kombinācijā ar jebkuriem medikamentiem (protams, izņemot tāda paša veida produkciju, ko ražo konkurējošās firmas, piemēram, pēc instrukcijas “Sunryder” nedrīkst lietot kopā vienīgi ar “Herbalife”).

Ja izskan šāds apgalvojums, tad atliek tikai domāt, ka izslavētais “brīnumlīdzeklis” ir visparastākie salmi, zāģu skaidas vai kas tamlīdzīgs, ko par bargu naudu pārdod lētticīgajiem. Iespējams, ka šādu “brīnumzāļu” iedarbīgumu nodrošina vai pastiprina arī kāda maģiska apstrāde. Bieži šo “brīnumzāļu” lietošanas pamācībai kā piedeva nāk līdzi kāds ķīniešu vai “dzīvās ētikas” filozofijas surogāts, tā sakot, ne tikai miesas, bet arī dūšas “uztaisīšanai”.

Gandrīz vai grūti kļūst atrast tādu ārstu, kurš neieteiks “par to pašu naudiņu vai par īpašu samaksu kādu no akupunktūras veidiem vai arī “paremontēt” “astrālo” un “mentālo” ķermeni ar biostrāvu palīdzību. Labvēlīgs fons tam visam ir milzum uzplaukusī dažnedažādo ekstrasensu darbošanās, un turpat līdztekus tā pati mūžsenā pūšļošana un buršana. Bieži tā ir kāda “ļoti ticīga tantiņa”, kura katru svētdienu ejot baznīcā un ar “dievvārdiem” protot ārstēt no visādām miesas un dzīves likstām. Samulsumu cilvēkos izraisa tas, ka tur tiek skaitīta Tēvreize, vilkti krusti, piesaukts Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars, arī Kristus asinis, krusts, Svētais Vakarēdiens, Dievmāte. Tāpat šīs “ticīgās” tantiņas vai onkulīši neārstē bērnu, ja tas nav nokristīts, sūta uz baznīcu kristīties, darbojas ar baznīcas svecēm, svētbildēm, medaljoniem un citiem “svētajiem priekšmetiem”.

Bībele ļoti skaidri un noteikti vēršas pret dažāda veida pūšļošanu, zīlniecību, buršanu un citām tamlīdzīgām lietām (5.Moz.18:10-14). Vecās Derības likums ir skarbs: “Burvi neatstāj dzīvu” (2.Moz.22:17). Arī Jaunā Derība to apstiprina, tikai vēl daudz nopietnāk, attiecībā uz dvēseles stāvokli mūžībā: “Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.” (Atkl.22:15, Atkl.21:8). Tas, ka šie burvji un zīlnieki piesauc Dievu, svētās lietas un vārdus, dara viņu pārkāpumu divkārt smagu. Tieši tāpat sātans kārdināja Kristu, izmantodams Bībeles vārdus, tieši tāpat arī farizeji un Rakstu mācītāji ar Dieva vārda palīdzību meklēja apsūdzēt un notiesāt pašu Dievu Jēzu Kristu. Bībelē mēs lasām par to, ka jau apustuļu laikos ir bijuši mēģinājumi Dieva vārdā veikt kādas burvestības.

Apustuļu darbos 8:9-24 mēs lasām par kādu burvi Sīmani, kuru ļaudis bija iesaukuši par “lielo Dieva spēku”. Tāpat mēs varam lasīt par jūdu augstā priestera Skevas septiņiem dēliem, kuri apjautuši Dieva vārda spēku, sāka izdzīt ļaunos garus “tā Jēzus vārdā, ko Pāvils sludina” un kāds ļauns gars šiem viltvāržiem atbildēja: “Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu, bet kas jūs tādi esat?” Un apsēstais tiem uzbruka, tos savainoja, noplēsa tiem drēbes un, visus pievarējis, padzina projām. Šī notikuma iespaidā Efezā, kas bija tā laika viens no okulto zinību centriem, ļaudis pārņēma izbīlis, un mēs lasām, ka “labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām sanesa [burvestību] grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā” (Ap.d.19:13-19).

Tā visa kopsavilkumā varētu atgādināt Jēzus vārdus par Pēdējo tiesu: “Daudzi uz mani sacīs tajā dienā: Kungs, Kungs! vai mēs Tavā vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumus darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu : Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs ļauna darītāji!” (Mt.7:22-23)

Tādējādi mums jāsaprot, ka tieši tāpat kā noziegums kļūst daudzkārt lielāks, ja Dieva vārdā zog, laupa, pārkāpj laulību, melo, nepatiesi māca Dieva vārdu un nokauj, arī buršana “Dieva vārdā” padara šo noziegumu tikai daudzkārt smagāku. Tāpat arī Luters savā Mazajā Katehismā, 2. baušļa skaidrojumā raksta: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka pie Viņa vārda ne lādam, ne zvēram, ne buram, ne melojam, ne viļam, bet to visās bēdās piesaucam, lūdzam, teicam un slavējam.

Katram kristietim ir jāapzinās arī, ka ne tikai tie, kas nodarbojas ar buršanu un pesteļiem, bet arī tie, kas pie burvjiem, pesteļniekiem, zīlniekiem, ekstrasensiem u.c. tāda veida “ārstiem” un “labdariem” vēršas pēc palīdzības, pakļauj sevi Dieva bardzībai un lāstam, un, ka tas ir viens no lielākajiem pārkāpumiem un smagākajiem grēkiem ar nopietnām garīgām sekām.

[Pārpublicēts no www.luteranis.lv]